Tajā attēlā neko daudz nevar redzēt, taču tur vispār ir trīs planētas. (Nu, četras, ja pieskaita Zemi.) Pirmoreiz mūžā un beidzot ieraudzīju Merkuru! Saulei tuvākā planēta, ko tāpēc tik reti var mēģināt ieraudzīt, mazliet lielāka par Mēnesi, tikai punktiņš, bet es zinu, kas tas punktiņš ir un kāpēc svarīgs.

Kamēr savā parastajā ceļmalas spotā ar skatu uz rietumiem baroju odus un izklaidēju maijvaboles, binoklī meklējot kaut kur tur esošo Venēru, pēc kuras varētu atrast arī pārējo, pie manis piestāja daži cilvēki, lai noskaidrotu, kas man padomā. Viens pāris domāja, ka esmu ornitologs, jo paši hobijo ar putnu vērošanu.

Man jau pasen ir vēlēšanās kādā skaidrā piektdienas vai sestdienas vakarā paņemt teleskopu un aizvest to kaut kur pilsētas centrā vienkārši tāpēc, lai parādītu – augošs Mēness ir interesants, M13 kā dārgakmens, Saturns – gredzenu karalis. Vienkārši parādīt arī citiem, kāda ir pasaule tur ārā, parunāties, ieinteresēt, pastāstīt visu, ko zinu, cik tālu, cik daudz, cik liels, cik neiedomājami milzīgi plašumi. Sarīkot tādu parastu ietves astronomijas vakaru. Nav ne jausmas, cik daudzus garāmgājējus tas varētu interesēt.

Bet nu tam prasītos kāda kompānija, vienam tomēr drusku bail. Es nevaru tā čikibriki savākt visu vienā piegājienā un iestūķēt mašīnā. Ja nu vajag.

Nīderlandē ir kāda interneta paziņa, kas uz tādiem outreach pasākumiem dodas ar velo. Viņai gan ir H-alfa teleskops Saulei, tāpēc visu var darīt pa gaismu, turklāt tas ir samērā neliels aparāts. Bet cik forši tas ir!