Izbaudīju vēju, ledaino sērsnu un kaut kur puslaikā iedomājos – nez, ja vispār būtu iespējams aizbraukt no Siguldas līdz Rīgai, izmantojot vēju un slēpes, vai es to maz izturētu? Beigās izrādījās, ka kopā pa divarpus stundām esmu sabraucis visus 49.7 kilometrus – divi pēc kārtas un drīz arī trešais sāpīgais kritiens pat ar skatītājiem, maksimālais 47 km/h, līdz, tuvojoties saulrietam, vējš rimās.

Jā.

Pa brīvdienām visādas lietas sadarītas, tāpēc uz tēju un miegu vien velk, bet.

Vakar pretēji visām prognozēm vējš tomēr pūta, tāpēc iekrāmēju pūķi un slēpes un aizbraucu izmēģināt vienu milzu lauku pie Sunīšiem. Tas ir kaut kur starp Turaidu, Raganu un Murjāņiem, un labums tam laukam tāds, ka tas ir milzīgs, turklāt ar patīkamu un būtisku atšķirību no citiem milzīgajiem laukiem – tur nav elektrības stabu un vadu. Tik vien kā pie lielceļa, bet tam pāri jau es tāpat nebrauktu.

Biju bez kompānijas un saprātīga padoma, tāpēc neizvēlējos to labāko spotu – it kā pietiekami tālu no meža, skats tīrs un tā, pūš stabili, tomēr kaut kas nebija. Tā nu pūķis gaisā, doma pēc domas, un izdomāju aizbraukt līdz taaaaam tur pakalnam, kas tālumā. Jātiek cauri mazai ieplakai, tāds sīkums, un.. tur, kā izrādījās, vēja nav. Varētu padomāt, ka padsmit metru augstumā tas pūš normāli, jo ieplaka nav dziļa, bet nekā. Beigās gan izdevās to atkal pacelt, arī līdz pakalnam tiku, taču sapratu, ka no ieplakām un visa ap to jāturas pa gabalu, jo tur nav "normāli"™. Piemēram, pat tad, ja man pūš vējš, pūķis ir uz sniega, un arī tam pūš vējš, tad tas nenozīmē, ka trīs-četru metru augstumā arī pūš vējš. :/

Vēlāk vakarā piezvanīja piezvanīja.. ēē.. onkulis pastāstīt par dienas slēpošanu, apjautājās, kā man tur gāja, ko es arī visu izstāstīju, un tad viņš ieminējās par tieši to pašu, kas man pa dienu ienāca prāta.

Būtu forši redzēt vēju!

Būtu forši redzēt visas plūsmas, visus virpuļus, visus aizvējus, visus pagriezienus un virzienus, visu. (Dažreiz, kad snieg, un esmu ārā, es atskatos, lai uzzinātu, kas paliek aiz manis un cik ļoti sabojāju gaisa normālo kustību.)

Sāku prātot, kā to varētu izdarīt. Varbūt kādreiz tas būs iespējams. Protams, var jau vējā iemaisīt daļiņas, kaut vai dūmus, bet tas ir pārāk vienkārši un šmucīgi. Var modelēt vēja plūsmu, ņemot vērā reljefu, esošo infrastruktūru un visu pārējo, bet tas nav iespējams rīltaimā un ir pārāk grūti un gīkiski. Ienāca prātā, ka varbūt to varētu redzēt ar kādu īpašu infrasarkano kameru – šur tur gaiss saspiežas, šur tur rodas zemāks spiediens, tam būtu jāietekmē temperatūru, bet pilnīgi noteikti to visu tāpat absorbētu atmosfēra, un atkal nekā. Tā nu "reālākais", kas ienāca prātā, bija pārjūtīgs radars, kas varētu uztvert biezākās un plānākās vietas gaisā. Attālumu arī tā var var viegli uzzināt. Patiesībā tas viss jau mūsdienās ir pieejams, jo tā darbojas doplera radars. Vien jānodzīvo pietiekami ilgi, līdz jūtība pieaugs un izmēri samazināsies..

Š'on uz mājām bija atnākusi stirna. :/ Pie loga beidzot redzēju zaļžubīti (pateicoties dill, pat atpazinu) un pelēko zīlīti.

Š'on pašļūkājām pa lauku. Pārējie divi testēja pūķus, es pa to laiku.. čakarējos. Sērsna nu gan tāda, ka ar slalomzābakiem mierīgi var pa to staigāt, taču vējš bija nedaudz par mazu un tāds caurumains, tāpēc dažas reizes noskatījos, kā pūķis apstājas un nāk lejā vertikāli dažus metrus no manis. Cauri stropēm.. Toties! Citādi tik smuks skats, kad var braukt pats pa sava pūķa ēnu! Personīgais mākonītis – nedaudz spīd cauri saule, bet apkārt viss tik balts un spīdīgs. Un ledains. Toties! Atkal tiku pie savām "cik tev viņas ir?" slēpēm, kas ir tieši 200 cm garas un ar 23 metru rādiusu.

Es negribu saprast tos, kas saka, ka gaida vasaru, un ziema ir neizturami gara. Piemērotu nodarbošanos iekšā vai ārā var atrast jebkurā gadalaikā, vajag tikai gribēt. Mums ir veseli četri gadalaiki! Citiem nav! Mums ir! Visi!

Lieliska svētdiena! Biju uz Ungura, izlidināju pūķi, izšļūkājos pa sniegu, vējš, saule, pilnīgs wiii!!

Braucām kopā ar Uķeri un Evu, kas ir tāds.. interesants precēts pāris. Bet nu to pa ceļam kaut kā var pārdzīvot. Pie ezera izrādījās, ka viņš ir aizmirsis slalomzābakus mājās (!), tāpēc kādu brīdi es varēju ezeru svītrot pilnīgi viens, izklaidējot tālumā esošos bļitkotājus, kamēr šie aizbrauca līdz Žagarkalna nomai.

Visu ziemu gaidīju šādu dienu – beidzot ir pietiekami stiprs vējš, ir bijis ilgs sals, ezers ir aizsalis, sniegs pa virsu, un vēl tik zilas debesis un saulaina diena! Turklāt saule ir aiz muguras, nevis acīs! Un brīvdiena! Pilns komplekts!

Tās sajūtas īsti nevar ne aprakstīt, ne nofilmēt, tas ir tik forši – sniegs zem slēpēm "ssssssss", vējš gar ķiveri "šššššš", trapece mazliet iečīkstas, atgulties un just vēja spēku ar visu ķermeni, skatīties, kā slēpju gali šķeļ gludo sniegu, just kā pret zemāko kāju sitas sniegs no augstākās slēpes. Un ātrums.. GPS lielāko ātrumu uzrādīja 39 km/h, bet kopā šurp turp pa ezeru nošļūkāju 27 km. Beigās viss bija sasvītrots.

Uķers sūdzējās, ka neesot sērsnas, pa to pavisam cita braukšana, bet nunez, man ļoti patika pa sniegu. Pa sērsnu ir daudz lielāki ātrumi, tur var tā pavisam ļoti iekantēt, ka iet kā pa sliedi, taču to var citreiz – pa sniegu šitā vēl nebiju braucis, iekantēt varēju pietiekami, tikai dažas reizes sajutu, ka slēpe tiek līdz ledum. (Turklāt uz sērsnas ir neforšāk krist.)

Bija liela vēlēšanās pirmdien neiet uz darbu, bet aizbraukt uz Unguru vēlreiz – vējš mazliet lielāks, virziens tas pats, īī!! Bet nu tagad man tomēr sāp kājas, rokas, mazliet sāni, tāpēc nezinu gan, vai tiešām to tā gribētos. Kaut gan droši vien, ja tiktu līdz ezeram, aizmirstu visas kaites.

Sestdien arī bija saulains un vējains, tāpēc izbraucu ar velo pa ceļiem un.. vietām, kur vasarā bija ceļi. Neko daudz, bet vismaz 20 km, un beigās gan nosalu.

________________________
* Ja neskaita mīlēšanos, labākais, ko darīt ziemā.

Šodien bija pavisam jauka diena – saulē aukstums tikpat kā nejūtams, tāpēc aizstaigāju līdz Pilsētas trasei, kur notika Latvijas kausa 1. posms kalnu slēpošanā.

Trase uzsprausta, kalns šur tur izbraukāts, bet nav ne jausmas, vai vēl nav vai vairs nav, un es jau par vēlu, tāpēc padīdos riņķī apkārt, līdz pēc 20 minūtēm uzzinu, ka būs pēc 20 minūtēm. Tā nu pa blakus esošo kalnu nošļūcu lejup, izmetu loku līdz Gaujai, ēnā nosalu, paslidinājos pa applūdušu un sasalušu pludmales volejbollaukumu, gandrīz uzkāpu uz upes, gandrīz ielūzu pludmalē, gandrīz suns atņēma cimdu, bet uz starta laiku jau biju pie kalna un sāku kāpt augšup labāko spotu meklējumos. Saulē atkal silti ar visiem -13.

Tā jau interesanti atnākt uz sacensībām ar domu fotografēt, uzņemt dažas bildes, ieraudzīt uzrakstu "replace the battery pack" un saprast, ka bateriju nu gan somā nav. Bet nu neko, sasildīju tās pašas, un tomēr izturēja līdz beigām.

Man nepatīk fotografēt, ja to kaut kādu iemeslu dēļ vajadzētu darīt, bet, ja bildes nevienu neinteresēs, tad pat tīri mierīgi. Sacensības jau vispār ir gan interesanti skatīties, gan vēl pafotografēt, tur tomēr zināma spriedze, veiksmes, neveiksmes, dažās bildēs ir redzamas tīri saspringtas grimases, un tad pēkšņi Kevins Kostners.

Ja varētu, es jau nostieptos tur pie kāda mieta trases vidū, bet tas traucēs profesionāļiem strādāt – tur vīri bildē par naudu, "Panorāma" staigā apkārt..

Tagad vakarā, kad jau zem -20, izgāju ārā paskatīties uz Jupiteru un Mēnesi. Ilgi gan tā rāmi nosēdēt blakus teleskopam tādā aukstumā nevar – salst, bet Betelgēzei tik skaista krāsa, un Mēness kalni un krāteri, un to pārsimt kilometru garās ēnas, aizas, līdzenumi. Tur vajadzētu kādreiz nokļūt!

Vāā.. Kad visi slēpošanas kalni nodzēsuši gaismas, debesis ir tik pilnas! Pat Perseja dubultkopu var redzēt, nemaz neejot ārā. Nupat norietēja oranžs Mēness, ļoti smuki – vēl brīdi pēc tā bija redzama atblāzma. Kāpēc visi noguļ!

Sapnī pildīju balonu meteozondei, un tas mani nejauši pacēla gaisā. Kaut kā zināju, ka tā var gadīties, tāpēc ļoti nesatraucos. Vispār tai zondei bija vajadzīgi četri baloni, bet to jau es nepaspēju. Problēmiņa tāda, ka balonu nebiju aiztaisījis, tāpēc augšup tas cēlās, bet zināju, ka ne uz ilgu laiku. Īsi pēc pacelšanās pārlaidos pāri kokiem un tad arvien augstāk, tomēr zem mākoņiem. Pašā sākumā vēl bija doma, ka varētu laisties vaļā vai kā, bet ko tur daudz, forši taču, no augšas viss labāk redzams, un gaisā jau neviens nav palicis. Ilgi. Beigās ļoti veiksmīgi nolaidos Igaunijā – knapi pāršāvu pāri robežai un trāpīju uz šosejas nedaudz aiz Valgas. Lielākā problēma bija tikšana atpakaļ, jo tā bija brīvdiena (vakar bija brīvdiena), turklāt sabiedriskā transporta ceļi ir diezgan neizdibināmi, tāpēc iegriezos dažās lauku mājās un tumšā kultūras namā.
(Šī laikam tiešām bija pati pirmā reize, kad sapnī lidoju, lai arī tas nebija supermena stilā.)

Vakar laikam pirmoreiz skatījos "Likteņa ironiju" – iepriekš biju redzējis šo to, apmēram zināju, kas tur un kā, bet nekad nebiju noskatījies lielāko daļu. Izrādījās skumjš stāsts.

Pagājušās nedēļas galā biju ielūgts uz pēc-Ziemsvētku un pirms-Jaungada viesībām pie draugiem. Vēl viens krāms nonāca labākās rokās. Viesībās puse no klātesošajiem bija psihologi un otra – operatori, mēs spēlējām šausmīgas, interesantas un citādas spēles. Uzzināju, ka Pūcei bija narcisa sindroms, Pūks bija alkoholiķis, bet Kristofers Robins sirga ar šizofrēniju. Pašsaprotamas lietas, ne? Pirmoreiz spēlēju "Alias" spēli – pirms tam likās "nu, tā, kas tur īpašs", bet vispār tīri interesanti, kad iesilst. Enerģiska un pievilcīga meitene sāka apstāstīt minamo vārdu ar "kas man uz deguna??", uzreiz cita meitene sper vaļā "pumpa!!", un klātesošie gar zemi, laiks birst, bet nu nē, bija jāuzmin vasarraibumi.

Nupat no internetiem ielādēju kompī dziesm.. skaņdarbu, ieliku iTunes, lieku pleilistē, taču man saka, ka tur jau tāda ir, vai tiešām gribu likt vēl vienu. Oh? Pēdējoreiz atskaņota 29. decembrī. E..? Pievienota 24. aprīlī. Ēē.. To laiku es tiešām neatceros.
Tā nu gads man gan pabeidzies, gan iesācies ar jaunām vai ļoti labi aizmirstām lietām. Laikam gan.

../pajautaa/8722961.html → ūdens + kreppapīrs + balons + aukstums = ^^
Rezultāts sanāca pavisam krāsains, kreppapīrs ideāli der ūdens iekrāsošanai, pietiek pat ar nelielu gabaliņu. Sarežģītākais izrādījās pati iepildīšana, jo vienkārši ieliet nevar, vajag spiedienu.

Brālēns bija sajūsmā par dāvanu, atpazina savu saliekto rotoru. :) Māsīca domāja, ka esmu to dabūjis no Ebay. Daži ieteica, ka man tādus vajadzētu likt smukās kastītēs un piedāvāt veloveikaliem. Ēē.. Tie ir tikai nolietoti krāmi.

Jau pirmdien, kad vēl bija ap -15°C, pūta stiprs vējš, kas mani darīja diezgan nemierīgu, jo sniegs! un vējš!, un varētu palidināt pūķi virs lauka, bet kompānijā neviens aptaujātais nepieteicās, vien noteica, ka tādam vējam vajadzētu kādu piecinieku, tāpēc droši noraku savu vēlmi, jo man tikai vienpadsmitnieks, bet nu otrdien silts, mazliet smidzināja, jau pūta mazāk, taču pēc prognozes vēl it kā pietiekami, tāpēc sakrāmēju visu mašīnā un aizbraucu uz Raganas pusi sameklēt kādu lauku. Uz ezera droši vien būtu labāk, bet viens uz ledus es neparko nekāpšu.
Lauku atradu, ideāla vieta – plašumi visapkārt, lēzeni kalniņi, elektrības vadu nav, bet.. Sniega arī nav – šur tur redzami zaļi labības asni. It kā pūš un it kā jau vispār nav jābrauc tur, kur nav sniega, bet, ja ir iespēja uzšļūkt uz plikas zemes, tad ganjauka es to noteikti izdarīšu. Savukārt tur, kur sniega biezums uz lauka šķiet pietiekams, nav vēja, kaut kāds aizvējš.
Gaidīšu labākus laikus – ja viss sniegs nenokusīs, būs sērsna, un tad gan es šļūkāšu, nesīšos un varbūt pat lēkāšu!

Svētdienas teiksmainais pārgājiens (epiks džōrnijs) līdz Turaidas galam pa sniegputeni un ar brāzmām līdz 15 m/s, lai savāktu savas pamestās ierīces, bija tīri jauks līdz brīdim, kad bija jāpagriežas atpakaļ un pret vēju. Tad tas likās tīri interesanti, bija karsti, ziema un tā, bet vēl šodien jūtos mazliet nosalis un ar vati galvā.

Aizgāju līdz pašam tīruma stūrim, lai saprastu, ka vienu bundžiņu esmu pazaudējis – tā bija pie elektrības staba, vēl pirms pāris nedēļām no attāluma veikts novērojums liecināja, ka tā ir savā vietā, taču pa to laiku stabs ir ticis nomainīts. Iespējams, tā ir kaut kur turpat nomesta, bet to tad uzzināšu tikai pavasarī, tagad zem sniega nekā. Nākamais mērķis bija tās pašas elektrolīnijas galā otrā lauka pusē, un es nolēmu iet pa taisno pāri labības rugājiem, nevis atpakaļ līdz ceļam un tad pa to, jo jebkurā gadījumā vējš ar sniegu gāzīs no kājām vienādi.

Viss bija forši, līdz nonācu pie aizputināta grāvja lauka vidū – cik tas dziļš, vēl redzams, bet platums gan vairs nav nosakāms, tāpēc, lecot pāri, turpat arī paliku, toties otrā pusē sniegs līdz ceļiem. Vismaz to objektu dabūju, vēl bija vietā, lai arī ne tajā, kur to atcerējos esam, tāpēc, ja tiešām būtu braucis ar mašīnu sestdien pa tumsu, noteikti nebūtu atradis. Nākamajai sezonai jāievieš numerāciju, klasifikāciju, dokumentēšanu un kartēšanu, citādi tiešām neatradīšu.

Bet! Brienot pāri laukam, nospriedu, ka vēl tikai daži centimetri sniega, un mierīgi varēs atklāt sniegpūķošanas sezonu – uz laukiem ir sērsna. Īsti nezinu, cik labi pa tādu sanāks ar slēpēm, tur varbūt labāk noderētu sniegadēlis, bet nu tad jau redzēs. Ar nepacietību gaidu jauno pirmo reizi. Cerams, jau nākamajās brīvdienās!

Mājupceļā noņēmu visas atlikušās instalācijas, lai gan pēc tam sapratu, ka daļu mierīgi būtu varējis atstāt līdz Jāņiem. No divām izlēju ūdeni. Rezultāti būs šodien vai šonedēļ.

Šodien atklāju slēpošanas sezonu un apmaldījos.

Vispirms atraku pagalmu un ceļu, izraku mašīnu, pat siltumnīcu notīrīju no sniega, un, kad visi rēķini ar sniegu bija nokārtoti, sapratu, ka jāsaņemas un jāsavāc visas uzstādītās bundžiņas. Šodien gan pamatīgs vējš, rīt būs pamatīgs vējš un sniegs, bet nedēļu vēlāk jau būs par vēlu, jo tas jāizdara pirms saulgriežiem.

Uzstādīt varēju, savākt jau – kas ta' tur. Lielākā daļa ir kaut kur pie šosejām un ceļiem, kur viegli tikt klāt, izņemot divas, kas ir starp Siguldu un Silciemu pie sliedēm – tur tikai ar velo (vairs ne), kājām (tāls bridiens) vai slēpēm (labi). Tā nu nācās atklāt slēpošanas sezonu.

Pa mežu slēpot jau forši – lēnā garā, laiks tīri jauks, vēju neko daudz nejūt. Toties, tiklīdz ceļa galā uzrāpos sliežu uzbērumā, tā gan uzreiz sagribējās evakuēties uz siltām telpām. Bet nu divas ir atgūtas.

Nākamās trīs ir pa ceļam uz Allažiem, daži kilometri no Siguldas, ātri vien dabūšu. Braucu, braucu, tūlīt pēdējais līkums, tur būs vajadzīgais krustojums un.. bāāāā! Tas taču nepareizais ceļš! Nezināmu iemeslu dēļ esmu izvēlējies to, kas iet uz Mālpili, nevis Allažiem. Nu neko, izmetīšu loku, piebraukšu no otras puses.

Bet ceļi šodien, ja nu kas, ir šausmīgi. Tīrs asfalts, viss forši, un tad pēkšņi tāds pārsimt metru garš posms ar 10-15 cm biezu, izbraukātu sniega kārtu. Ja viens, tad vēl nekas, bet, ja vēl pretī tobrīd kāds brauc, tad gan. Bet nu visi šodien uzmanīgi, redzēju tikai vienu mašīnu, ko vilka ārā, un pilsētā fūre bija sagriezusies tādā sniegotā krustojumā.

Tā nu no Jūdažiem, kur sapratu, ka neesmu pareizajā vietā, kilometru pa kilometram pa mainīgi sniegotu ceļu līdz Mālpilij, garām pagriezienam uz Sidgundu, pamanu zīmi, ka Allažmuiža beidzas (hmm?), esmu Tumšupē (e?), garām pagriezienam uz Ropažiem (a?), garām zīmei, ka vēl 10 km līdz Garkalnei (o!) un tad norāde, ka Sigulda ir pa kreisi 30 km attālumā (wtf!). Gūgle domā, ka tur kādi 90 km viss aplis, bet vajadzētu būt mazāk. Nu, drusku nomaldījos.

Pēc tiem trim eksemplāriem gan tāpat aizbraucu, jo rīt to izdarīt būtu vēl grūtāk. Tās ir tīruma vidū, un vējš tur bija tāds, ka eitunost, turklāt vēl pilnīga tumsa un neskaidrība, kur vispār ir tie elektrības stabi un kurš no tiem īstais.. Vēl ir divas Turaidas pusē, bet pēc tam es droši vien došos rīt pārgājiena veidā. FOR SCIENCE! Un tad vēl dažas netālu no mājas, taču tur jau daudz mazāks izaicinājums.

Aukstums, karstums, mākoņi, peļķes, lietus, sniegs, mežs, taka, kāpas, krēsla, migla, sveču gaismiņas, tumsa un skaidra nepieciešamība ķerties pie ārkārtas gadījumu šokolādes batoniņa.

Pa vidu visam citam šodien dzinu zemē divkomādesmitmetrīgus koka pāļus (impregnēti, d=85mm). Tas vispār bija grūtāk kā biju iedomājies veikalā, bet kaut kur tie jāliek, atpakaļ jau nestiepsi.

Kad beigās pieskāros koka galam, pa kuru pirms tam situ, tas bija karsts. Visādi citādi vēss, mazliet mitrs koks, kā jau ārā stāvējis, bet te – karsts.

Fizika, maitas!

Šodien visu dienu raku zemi. Un man patika tāda diena!

Bija ļoti apzinīgais plāns celties pusdeviņos, taču pamodos vien pusvienpadsmitos, līdz ar to visa diena (gaišais dienas laiks) nemaz tik garš nesanāca, taču izdarīju gandrīz visu, ko biju iecerējis, ieskaitot papļāpāšanu ar rūpniecisko gāzu piegādātājiem, tikai uz tilta vēl nepastāvēju. Toties zemes rakšana izdevās, lai gan tie tikai ziediņi.

^^ Ziediņi. Novembra vizbulītes. Nemaz nav ilgi jāgaida, pavasar's jau ir klāt!

Vakarā uzcepu ābolkūku, taču aizmirsu tai pielikt mannu. Mannu. Kūkai. Aizmirsu. Dadzhuu attālināti jau izbrāķēja, ka ātrajām receptēm esot "lētuma un ātruma piegarša", bet man garšo (!) un nav vēlēšanās stāvēt pie plīts™ visu īso dienu.

(Es negribēšu iet uz darbu pirmdien. Es gribu darīt kaut ko tādu labāk – kam redz galu.)

Taču man ir atvaļinājums, un tad drīkst.

Šo'n aizminos līdz jūŗai. Kopš pavasara nebiju braucis uz jūŗu ar velo. Tagad, sākot rakstīt, atcerējos pēdējo reizi, kas bija riebīga, bet tagad gan jaunā pēdējā reize bī tīri jauka – sauli tā arī neredzēju, vējš pretī pūta, jau 16. kilometrā pārplīsa aizmugurējā pārslēdzēja trosīte, sagādājot grūtības pie kalniņiem atlikušos 64 kilometrus, bet tās visas ir sīkas vienības! Pa ceļam tīrumos saskaitīju piecas stirnas, bet jūŗā plunčājās ronis. Pirmoreiz redzēju roni jūŗā! Līdz šim biju redzējis divus beigtus pludmalē, taču šis bija pavisam dzīvs, mēs skatījāmies viens uz otru un brīnījāmies.

Tagad es varbūt uztaisīšu antenu, lai diena skaitītos kaut cik auglīga. Vai arī man nāk miegs.

Ribas sāp. Joprojām. Tā, ka, ievelkot elpu, visu sajūt. Sestdien bijām jūrā, kārtējā reize, kad no rīta zvana, ka pēc brīža jābūt klāt, bet es tikko pamodies, jo vēlu gājis gulēt, taču tas nekas, tikai mašīnu gan nevar pielaist, jo akumulators lejā līdz 8.xxV, bet man pat atbrauca pakaļ. Bijām Tūjā, kur jau vienreiz biju, taču šoreiz vējš no dienvidrietumiem, tāpēc gandrīz paralēli krastam. Tur tāds sens akmeņu mols, aiz kura nav viļņu un jābūt forši. Zemāk pa vējam tāds līcītis un tur akmeņi krastā. Vējš ir tikai pie pašas jūras, pārdesmit metrus no krasta nekas īsti nav jūtams.

Vispār bija tīri labi, tieši aiz mola tiešām gluds, var normāli uzsākt, ko jau māku, taču mols nav garš, tālāk sākas viļņi, kas kļūst arvien lielāki, un tad ir tā, ka, ja krīt un dēlis paliek aiz muguras, tad paiet ilgs laiks, kamēr pie tā atkal nokļūst (izmantojot "bodydragging"). Dažas reizes izdevās, dažas reizes man to pieveda klāt, dažas reizes izskalojos krastā pie akmeņiem, kur jau pirmajā reizē pret vienu tādu sasitu celi (tas nekas, jo sāpēt sāka tikai vakarā). Turklāt dēli nemaz nebija viegli ieraudzīt! Tas iespējams tikai tad, kad es biju viļņa virsotnē, bet dēlis tai pašā laikā nebija pašā apakšā starp viļņiem. No krasta tas izskatās pēc "nekas īpašs", bet kad tur jūrā starp viļņiem šūpojas, tad gan redz, cik liela starpība.

Pamuļļājos ar savu dēli, viegli nebija, man teica, lai ņemu lielo dēli ar segvārdu "lāpsta" (lai gan, manuprāt, piemērotāks vārds būtu "skapja durvis" vai kas tāds), kas ir liels, tikpat kā neizliekts un iešot kā pa sliedi, taču es paliku pie sava, līdz Valdis mani nosauca par spītīgu āzi, un bija vien jāpaņem lielo. Jau agrāk vajadzēja! Kā kāpu, tā aizbraucu kā pa sliedi līdz mola galam un tālāk atklātā līcī, bet tur tādi viļņi, ka ilgi nenoturējos. Pārējiem tur nav problēmu izbraukt vai pārlēkt, bet nu.. Mēģināju noamortizēt, taču tā bedre ir tik liela, ka vairs nesanāk iekantēt, uzņemas ātrums un tad viss. Tur viļņi ir vienkārši lieli, tādi gludi, nav asi un plīstoši, bet nav arī apaļi. Vispār diezgan neomulīgi tādā attālumā no krasta. Man tomēr labāk patīk, ja vējš pūš uz krastu, jo tad ir droši, ka mani, dēli un nokritušo pūķi noteikti drīz vien izskalos krastā, bet, ja vējš ir gar krastu, tad labi, ka ir pieskatītāji un dēļa pievedēji..

Ja tur tālumā nokrīt un pēc tam vēl nogāž pūķi, tad var uzskatīt, ka dēlis ir ar galiem, jo, kad pūķi izdosies piecelt, augšup pret vēju pēc dēļa vairs neizdosies tikt, tāpēc uz nākamo reizi man ieteica ņemt dēli suņa saitē. Šitā šļūkājot pēc dēļa, kas palicis augšup, arī saspiedu ribas. Pa līdzenu ūdeni vēl nekas, bet tādos viļņos un izmisīgi pūloties, lai gan varbūt to visu var vieglāk. Tā ir ļoti kaitinoša sajūta, kad kādu trešo reizi slīdi garām dēlim, bet pietrūkst vien neliela metra vai divu, lai līdz tam aizsniegtos.

Beigās Uldis pieveda dēli klāt un teica, lai braucu malā, jo vējš lūst nost, es to saķēru un sāku lēnām uz vēdera šļūkt uz krastu tos 100 vai vairāk metrus, jo virsū vairs negribējās kāpt, bet viņš brauc vēlreiz garām un saka, lai taču braucu. Ar lielām pūlēm sagriezos kā vajag, pēdējiem spēkiem atlipināju dēli no ūdens, lai uzmauktu kājās, un kaut kā puslīdz pieklājīgi (uz labo pusi tomēr vēl ir tā grūtāk) aizbraucu līdz krastam līcītī pie akmeņiem, kur vējš beidzās un pūķis vienkārši bija un nokrita.

Bet nu vispār bija tīri jauki un ar divām hidrām (īsā pa virsu) pat diezgan karsti. Beigās bez cimdiem iebridu jūrā, tad gan sajutu, cik auksts ūdens, bet citādi bija labi. Kuļoties pa viļņiem, šoreiz nenoturējos un bieži lietoju šādus tādus vārdus. :] Toties pāris reizes, dodoties uz krastu, izdevās pasērfot pa viļņiem, kad pūķis velk, dēlis zem vēdera, bet es wiii lejup pa vilni. Tagad sākums ir, tālāk vienkārši jākrāj stundas. Runāju ar vienu kaitsērferi, kurš arī teica, ka viņam sākumā licies, ka visi māk, tikai viņš tāds savādāks, ka nepielec, un ka tas viss ir uz sajūtām – cik daudz kantēt, kad paslidināt, kad iecirst, to nevar izmērīt un izskaidrot, tās sajūtas vienkārši rodas, teica, ka es arī tāpat pēc gada nevarēšu izskaidrot, kā īsti ir pareizi un kāpēc, jo tas vienkārši ir jājūt. Tāpēc tagad jākrāj stundas.

Gājputni lidoja garām. Saule spīdēja, lietus arī lija. Prombraucot bija smuks skats, kad gaisma apspīdēja tumšu mākoni no apakšas – pirmo reizi redzēju, ka pret jūru atstarotā Saules gaisma tik ļoti izgaismo mākoni. Siltumnīcas efekta demo.

Piektdien naktī mazliet līdz vieniem pafotografēju Mēness ainavas, bet vakar ar diviem piegājieniem izmetu riņķīšus ar velo, savācot vienu bundžiņu un uzstādot trīs citas. Redzēju garu varavīksni, trīs reizes dabūju lietusgāzes, un pie +10°C tas nav jauki, mājās pārrados pilošs.

Toties pa nedēļu uzzināju, ka maigs nav džeks, pikaso arī. Kas tie par nikiem? Vēl Cibā beidzot ir video iegulšana, par kuru bija vien pavisam daži negatīvi komentāri no pūristiem-oldskūlistiem, bet visā visumā bažām, ka video killed the blogging star nebija pamata, lai gan trešdien draugudraugu lapā bija daudz jūtūbes. :) Taču ļautiņi lieto, un tas ir galvenais.

Carlos Serrano – "Something About the Fire" (Adele vs. Daft Punk)

Trešdien Biķerniekos bija pēdējais VIPsporta Veloapļu posms, kurš bija ārprātā ātrs, bet man tomēr izdevās noturēties līderu grupā līdz pat beigām, taču tas bija traki un drusku pāri 50 km/h uz līdzenas vietas, šausm. Ceturtdien kārtējo pēdējo reizi aizbraucu līdz molam, tur bija pavisam silti, bet atgriezos jau tumsā un dažas minūtes līdz galam izmirku lietū tā, ka vai nu.

Šorīt modos ar SWPC brīdinājumu pilnu pastkastīti par ģeomagnētiskā indeksa vērtību – pie G5 var redzēt polārblāzmu, bet šorīt bija G7, taču man uz to pusi mākoņi, augšā Mēness, tāpēc nekā.

Pie mājas zied meža zemenītes. Šitik aizraujoša dzīve man. :|