Apņēmīgi noslēdzot šīs ziemas sezonu, pagājušajās brīvdienās izslēpojos tā, ka maz nelikās un rociņas trīcēja. Par spīti ziemas iespaidam Rīgā, sniega joprojām nemaz nav maz Siguldas apkārtnē. Tas tomēr vairs nav diez ko tīrs, uz tā ir gan skujas, gan mizu gabali un zariņi, taču sniegs ir sniegs. Sestdien nejēgā nobridos, bet svētdien pa savām iespiestajām sliedēm bija daudz vieglāk, aizšļūcu tik tālu kā gandrīz vēl nekad, kāds kilometrs pietrūka līdz Egļupei, kad sāka beigties sniegs un vēlēšanās, un griezos atpakaļ.

Pa trasi 15 km trīs stundās būtu diezgan necils sniegums, taču gatava trase ir tīra sintētika, man toties ir visādi šķēršļi, kalniņi un ainavas. Plus vēl tie visi citi šļūcēji. Pa mežu, mežmalu vai lauku, savukārt, var brist savā gaitā un savā izvēlētajā virzienā, klausīties skaņas, dungot, cirkulēt domas, apsvērt un kaldināt idejas. Un tad pagriezties atpakaļ. Žēl, ka ar pūķi šoziem nesanāca izbraukt – vienīgajā dienā, kad to būtu varējis (tam vajag vēju, sērsnu un brīvdienu), sabrauca viesi, un tai pašā dienā mani arī aicināja slēpot pa purvu, gandrīz viss gandrīz vienīgajā ziemas dienā.

Kamēr ziemas nav, man to nemaz, nemaz negribas, lai tikai viss paliek sauss un normāls, toties, kad tā atnāk, tad negribas, lai pavasaris pienāk, kad viss nokustu, kļūtu dubļains, brūns, pliks un normāls. Ziemā viss ir vienāds, var mierīgi slēpot pa lauku pāri visām zemes gabalu robežām, un tas ir pašsaprotami. Kad sniegs sāk nokust (tagad), tad var tikai sēdēt mājās, jo takas ir slapjas un grimstošas, dārzā vēl ir sniegs, nekur nav ko darīt! Man ir aizspriedumi pret pārmaiņām – kur ir solītā stabilitāte?

__________________
* buzzwords