Viss sākās ar Positivus festivālu uz trim dienām, kas man vispār patika. Piektdiena laikam labāk par sestdienu, bet lietus bija jauks. Vairāk uzmanības pievērsu tām grupām, par kurām iepriekš neko nezināju, un tā uzzināju par, piemēram, Housse De Racket, Vondelpark (abi patika). Vēl arī Ewert and the Two Dragons bija forši, varēja redzēt, ka viņi paši ir sajūsmā. Vienubrīd ievēroju, ka skatuves aizkulisēs, kur visādi tehniskie darbinieki, palīgi un menedžeri, parādās kāds pāris, paskatās uz sanākušo pūli un no sajūsmas sāk lēkāt un plaudēt. :)) Tad vēl Sus Dungo, Sūdi un vēl, un vēl. Damien Rice man likās nepareizajā laikā, nepareizajā vietā. :/ Manic Street Preachers sāka ar to pašu dziesmu, ko pirms gadiem (ja?), kaut kā strauji beidzās, un kur tad salūts??
Svētdien bija saulains un vējains, tāpēc aizvilku visus savus Salacgrīvā esošos rīdziniekus uz jūru, lai pačuč saulītē un kāds man pacilā pūķi, kamēr es plunčājos pa jūru. Plunčāšanās bija nogurdinoša, jo neviena instruktora man nebija, tāpēc uzreiz pēc izcelšanās no ūdens ātri vien atkal nogrimu vai arī mani aizrāva pa gaisu. Biedri krastā uzskatīja, ka es visu laiku lamājos, tomēr tik traki nebija (es taču jau biju pieradis pie tādām epizodēm), tāpēc ik palaikam tikai sadzēros jūras ūdeni un klepoju. Dažas minūtes pēc tam, kad viņi bija devušies prom, ieradās arī brālēns–instruktors, kas uzreiz pateica, ko es daru nepareizi. D'oh. Un tad man beidzot sanāca! Uz vienu pusi vēl tā, bet atpakaļ – omg! Virs ūdens, ir, negrimst, iet! Baigi foršā sajūta! Aizrāvos, ka nepamanīju, ka neslīdu gluži taisni, bet uz krastu – pēkšņi pludmale, smiltis, dēlis nekur neslīd un paliek, mani aizvelk tālāk pa zemi uz muguras kādu gabalu, kamēr pūķis beidzot gar zemi. Jaukiņi. Brālēns tālumā brauc pa jūru garām un brēc, vai man viss kārtībā. Skaicka! Te nu arī iemesls, kāpēc man ir ķivere un triecienveste. Ļoti reti, bet, kad noder, tad noder. Pie on-shore vēja tas jau bija gaidāms. Drīz pēc tam gan vējš norimās pavisam.
Dienas sūdzība – saulē apdedzinātas plaukstu un pēdu virspuses, nemaz nezināju, ka to vispār var izdarīt.
Turpmākais plāns tāds, ka palieku turpat pie radiem Salacgrīvā uz nenoteiktu laiku, pa dienu kur vēlos, pa nakti teltī. Ja būs vējš, tad uz jūru. Ja nebūs, tad līdzi ir arī velo. Ja nu kas, uzprasīšos, lai liek mani pie kādiem mājas vai lauka darbiem.
Daudzas reizes piedāvāja būt kā cilvēkam un gulēt zem jumta, bet kad tad vēl es gulēšu teltī, ja ne atvaļinājumā, turklāt tik forši gan lietus bungošana, gan cielava uz telts, gan jūras šalkšana tālumā, gan sienāži..
Tā nu pirmdien mani lika pie darba – Salacgrīvas mūzikas skolas sakārtošana pēc Positivus darbinieku un viesu viesuļa pārlaišanas. Plāns tiek pildīts. Citu tāpat nav ko darīt, rīta pusē lija, vispār auksts. Vēlāk pēcpusdienā devos nelielā izbraucienā pa ceļu gar jūru. Jūrā todien bija vētra, viļņi gāzās pāri pludmalei. Pašā vakarā aizbraucām mellenēs. Un tad pusnaktī pēc garām sarunām (tādas mums bija katru vakaru līdz vēlai stundai) viens pats devos peldēties milzu viļņos. Pirms iešanas man pastāstīja, ka varu ieraudzīt kādu jāņtārpiņu, un norādīja, kur tas iespējams, bet es nekad neesmu redzējis jāņtārpiņu. Izstaigāju, kur teica, bet nekā, tikai tumsa. Pie jūras vēl labu brīdi padomāju, vai tiešām vajag, jo tur viss tāpat kā gaišajā laikā – vētra, viļņi, izskaloti koki, pludmale zem ūdens, bet nu kad jau, tad jau, metos plikiņš un iekšā. Bija ōsom! Pēc tam atpakaļceļā tiešām atradu vienu jāņtārpiņu!
Otrdien vējš bija, bet rāmāks un pareizajā virzienā, laiks arī saulains, tāpēc ņēmu pūķi, pekelītes un atkal uz jūru. Biežais brīdinājums, ka nekad nevajag kaitot vienam, ir nopietns un vērā ņemams, taču man nebija lielas izvēles un es nosolījos sev, ka būšu tiešām uzmanīgs. Nekas jau arī nenotika, turklāt atkal on-shore vējš, tāpēc jūrā mani noteikti neiepūstu. Vējš gan bija raustīgs, viļņi joprojām lieli un tāds komplekts bija eitunosttastačunaviespējams.. Bija pavisam grūti, bet arī neliels progress. (Brālēns pēc tam teica, ka tādi viļņi ir laba skola. Jābet.) Beigās vējš nolūza, pūķis nogāzās, tāpēc savākt to bija viegli (tā arī ir lielākā problēma, esot vienatnē). Bet! Nogāzās tas tādā vietā, kur vakardienas vētra bija sapūtusi lielu vairumu dūņu. Dūņām ir apbrīnojama īpašība vienā mirklī tik cieši pieķerties stropēm, ka nost var dabūt tikai ar izmisīgu plēšanu. Turklāt man izdevās savākt tādu dūņu daudzumu, ka bija grūtības to visu dabūt ārā no jūras sausumā. Pēc tam vismaz stundu piņķerēju vaļā un tīrīju, pludmalē pēc manis izveidojās kaudzītes ar zaļajiem mēsliem. Sveiciens no Neptūna. Kāds vīrs izmantoja brīdi, kad nekur netieku, un pienāca apskatīt pūķi un bāru tuvumā. Papļāpājām par šo un to, viņš pirms gadiem 30 aizrāvies ar vindsērfingu, pastāstīja, kā tajos laikos gāja un kāda "Made in USSR" tehnika viņam bija. Vēlāk vakarā paliels bariņš izmetām loku gar jūru un pa pļavām ar riteņiem, sākot pirms un beidzot labi pēc saulrieta.
Trešdien man likās, ka jau ir ceturtdiena – laika skaitīšana bija pazudusi, visas dienas bija vienkārši brīvdienas. Jūrā vairs un turpmāk nemaz nebija viļņu. Vēja arī nebija. Tāpēc papētīju karti, saliku mugursomā ēdamo un ar velo devos uz Igauniju. Nekāda mērķa man nebija – tikai braukt uz priekšu, tad atpakaļ un vakarā būt turpat, kur sāku. Man pastāstīja, ka tai robežas pusē ir jauki piejūras ciemati un ka līdz Pērnavai es diez vai, bet vismaz ir jātiek līdz lielākai pilsētai, kurai nosaukumu nosaukumu visu dienu atcerējos un tūlīt pat aizmirsu.
Pa ceļam vēl līdz Ainažiem iegriezos Randu pļavās, kur man ļoti patika. Pēc krietna laika beidzot nonācu Ainažos, tad jau otrā pusē Iklā, kur mani sagaida interesants stāsts par akmeni, kuram, neskatoties uz viņa akmens sirdi, piegriezās cilvēku attieksme un viņš pazuda bez pēdām.
Interesanti tā – rāmi brauc, brauc un pēkšņi svešā zemē. Jau daždesmit metrus no robežas uzraksti igauniski, cilvēki uz ielas runā igauniski, bet pats esmu ārzemnieks. (Vienīgais, kur bija krievu valoda – uzraksti pie meža, lai tur nemēslo, lol.)
Igaunijas puses piejūras ciemati ir tīri jauki – nelielas mājas, dažreiz krāsainas, visur sakopti, nopļauti mauriņi. Šķita, ka pat tur, kur māja nav apdzīvota. Ļoti jauki. Ikla, Treimani un tā tālāk. Vairākas reizes piestāju ieturēties kaut kur pludmalē vai kā, nekur nesteidzos. Laikapstākļu prognoze solīja karstumu un sauli, bet man pavēss un tikai mākoņi, kādā brīdī pat uzlija lietus. Nu ja, prognozi taču skatījos Latvijai. Beigās tiešām nonācu līdz H pilsētai – Hēdemeste. Tur jau bija vairāk par vienu galveno ielu, tāpēc pabraukājos šur tur, saēdos meža avenes un nospriedu, ka var vēl. Tālāk gan nekā interesanta vairs tā īsti nebija, nonācu pie lielās šosejas, kas ved uz Pērnavu, bet to citreiz. Uzrāpos skatu kalniņā, pavēros Igaunijas ārēs un gandrīz 50 km no robežas griezos riņķī. Atpakaļceļā apskatīju visu to pašu vēlreiz no otras puses, satiku šveiciešu riteņbraucēju pāri un uzkāpu putnu vērošanas tornī. Latvijas pusē kārtējoreiz ieturējos, pamaldījos pa Salacgrīvu, atzīmējos sākumpunktā un aizbraucu līdz jūrai noskalot dienas putekļus. Katru reizi, kad man teica, ka jūrā ir silts ūdens, tā nemaz nebija – tas bija diezgan pavēss. Kopā nomīti 140 km. Vēlāk vakarā svētku vakariņas par godu mazam gaviļniekam.
Ceturtdien bija karsts un saulains, un mēs ar Dāvi un Justīni devāmies riteņbraucienā līdz Randu pļavām, jo Justīne tur nekad nebija bijusi. Vietējiem tā ir pierasta lieta – neapmeklēt sev tuvākos tūrisma objektus. Saulainā laikā tajās pļavās ir pavisam savādāk, un tāpat forši. Tālāk līdz Ainažiem gan viņi nebija ar mieru braukt, neesot trenēti tādiem gabaliem. Pēc tam līdz pat vakaram sēdēju pie jūras, lasīju grāmatu un reizēm peldējos.
Piektdien nolēmu, ka beidzot pēc nedēļas varētu tā kā doties mājup. Bet – vēlāk. No rīta bija jāpalīdz pārvietot flīģeli no mūzikas skolas līdz baznīcai, kur notiks Salacgrīvas klasiskās mūzikas festivāla koncerti, bet ar to arī pienākumi beidzās. Atlikušo dienas daļu pavadījām pie jūras sauļojoties, ceļot pilis un lasot grāmatas. Ūdens beidzot bija pavisam silts! Un saules gan pa dienu bija par daudz, pēc tam bija sāpīgi gulēt.
Vakarā jau mājās man paziņo, ka svētdien jābrauc uz Ķīšezeru, būs divi pro, vējš un tur, protams, nebūs viļņu, gandrīz paradīze. Tikai tad es atceros, ka svētdien taču ir sacensības Cēsīs, bet nu vēl var padomāt, ko darīt, kur būt.
Katram gadījumam nomazgāju velo un nolēmu, ka sacensības var pagaidīt, ja tiešām būs vējš – jo tuvāk nāca svētdienas rīts, jo šaubīgākas bija prognozes, tāpēc varbūt, varbūt.
Tālāk īsumā tā, ka tomēr aizbraucu uz Cēsīm, lai gan bija virs +30°C, bet par to vēlāk un atsevišķi.
Nākamajā nedēļā lielākoties dzīvojos pa māju, ēdu ogas, veicu mājas uzlabošanas darbus galvu reibinošā augstumā, mazliet arī dārza darbus, dažas reizes vēl duatlons – pa dienu kādu aplīti ar velo un vakarā kādu aplīti pa ezeru. Divu nedēļu laikā trīsarpus stundas sabiju Rīgā, vairāk negribējās.
Pirmdien kolēģe darbā saka, ka esmu iededzis un.. notievējis. :/
Galā sagaida iespaidīgs bariņš radu un citu jaunu cilvēku, divas Līgas un viens Jānis, apsveicināšanās, iepazīšanās, un mēs ar brālēnu un viņa draudzeni aizbraucam uz jūru, jo ir tak baigais vēšs. Man gan uzreiz bija skaidrs, ka pie kaitošanas netikšu, jo prognozes bija tā uz 12-15 m/s ar brāzmām līdz 19, kas droši vien arī tā arī bija, un man tādam vējam pūķis par lielu un dzīvsvars daudz par mazu. Bet brālēns gan tīri mierīgi ar savu septiņnieku izbraukājās un izlēkājās (diemžēl nevienu lēcienu nenofilmēju, bet tie bija tādi uz pieciem un vairāk metriem virs ūdens), līdz vienā brīdī meistarība zuda, pūķis krita zemē, sapinās stropēs un bija jāmet miers. Man un vēl vienam labākam iesācējam bija cerība uz svētdienu, kad vējam jārimstas, ļaujot arī mums palidināt pūķus (viņam ir vēl par kvadrātmetru lielāks).
Viņiem tur tāda Jāņu tradīcija, ka pusdienlaikā no kaimiņmājām savācas ļaudis un dodas pie viena no kaimiņiem vārīt pusdienu svētku zupu, līdzi paņemot iepriekšnorunātos produktus, viens karpelīšus, cits gaļu, vēl kāds burkānus un tā. Zupa tiek vārīta milzu katlā līdz malām un uz ugunskura. Tā nu mēs tur kā viesi vienās mājās devāmies kā viesi uz otrām mājām. Tik forši. Kā teica Mirtante: "Rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki." Laukos cilvēki vēl ir cilvēki, un tā man pietrūkst.
Tā arī nesaprotu, kā man izdodas sevi pierunāt mosties ap četriem, bet, kad tas izdarīts, kļūst skaidrs, ka tas ir tā vērts. Rīts šajā laikā ir brīnišķīgs un pilnīgi personīgs, ne ar vienu nav jādalās, visi vēl gulēs vairākas stundas. Vakar sacensības, šorīt atbraukšanās līdz Rīgai. Pa ceļam visi čivina.