Youtube: Нападение байкеров на машину! (с неожиданным концом!)

ONE DOES NOT SIMPLY salēkties ar baikeriem bez sekām uz mūžu.

Šonedēļ katru dienu saprātīgajā laikā ir apmācies, auksts, vējains un parasti arī lietains, bet katru dienu, vakaram tuvojoties, mākoņi tiek aizpūsti, pats vējš norimstas, un ir pavisam mierīgs un saulains. Tad var vēlreiz iziet ārā, bet tagad lai pavisam neko prātīgu nedarītu, līdz saule aizlīd aiz horizonta un kļūst nejauki vēss.

Kolēģe klausulē čukst: "lūdzu, lūdzu..", cita atsūta saldējumu ar zemenēm, neliels atvaļinājums sarunāts, senie Lemon Jelly miksteipi skan uz pilnu klapi, kamera vakar atkal tika salīmēta un pēc tam (!) nomainīta, šodien viss čiki. Vēl tikai varbūt jāaizminas līdz Siguldai un varbūt nav jāsamirkst starp daudzajiem negaisiem, taču vispār šāda piektdiena ar visu trīspadsmito pilnmēnesi man jau tīri labi patīk.

Vakar izdomāju šorīt celties tā agrāk, lai padarbotos pa āru un dārzu, tāpēc telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem, telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem divreiz plusmīnus dažas minūtes, jo ar vienu parasti nepietiek. Tā nu šorīt tas noskan, ceļos, taisos, dodos, kaķis arī saņēmies iziet apgaitā, ārā tik jauks un svaigs, saule nupat uzlēkusi, putniņi čivina, neviena nekur nav, viss, kas redzams, ir tikai man. Naktī bijusi salna, taču nav paņēmies līdzi fotoaparāts. Kad darāmais sāk beigties, taisos doties iekšā un tad.. ē.. tad.. ē.. tad.. ē.. sāk zvanīt modinātājs, jo pulkstenis rāda septiņi.

Tad gan es sapratu, kāpēc saule izskatījās nupat pamodusies.

Pēc pagājušajām brīvdienām visu nedēļu domāju par skrituļdēli – būtu forši, ja man tāds būtu, jo pie mājas vēl ir gluds asfalts ar garu slīpumu, pa to uz leju diez vai saņemtos, bet augšup slalomā gan varētu patrenēties. Man kādreiz bija, vai tas vēl ir, vai tagad jau sen kā utilizēts.. Nedaudz izrakņāju garāžu un – jooooooooou – atradu!
Bet!
Ritenīšu gumija ir vvz no kā taisīta, tā ir kļuvusi balta un neeksistējoša – tiklīdz pieskaras, tā sabirzt putekļos. Diemžēl ikspadsmit gadus neizturēja.
Bet!
11. maijā Lorupes gravā būs kaut kādas longbordistu sacensības, un lasīju, ka viņiem esot kaut kāds sakars ar RIPO skeitu reinkarnēšanu, tāpēc ceru atcerēties un aizbraukt parunāties, varbūt man vēl ir kādas cerības.

Šovakar, izmantojot matemātiku un GPS, lai ir precizitāte līdz sekundei, kā pro ar (gandrīz) pirmo piegājienu noķēru Iridium sauleszaķīti, kā jau pirms nedēļas nolēmu. Nākamreiz pacentīšos piedomāt pie kompozīcijas, kvalitātes nšit.

Brīvdienas bija tik vienmērīgas un skaidras, ka sanāca pavisam rāmi no rīta pamosties (esmu pārvācies uz gulēšanu verandā – jau aprīlī!), līdz normālam laikam padarboties pie kompja, pusdienlaikā iet ārā paskatīties un nofotografēt Sauli, tad padarboties ap māju un pa dārzu. Kopumā neko daudz neiestādīju, taču pietiekami daudz pārstādīju. Vismaz nevienu bieti neiestādīju, bet nu tikai 150 km, ko tur daudz.

_ kaut kad ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt izveidot Saules analemmu, tad nu beidzot par to atcerējos, pat pamēģināju iesākt ar pirmo kadru, taču sapratu, ka ar manu aprīkojumu to visdrīzāk nemaz nevar un ir nepieciešama platāka lēca – jau tagad pusdienlaikā kadrā knapi varu dabūt gan Sauli, gan zemi, tad vēlāk ap Līgo diez vai vairs sanāks. Turklāt tam vajag gadu ilgu pacietību un tikpat ilgi netrīcošu roku, tā ka..

Pa to laiku, kad vakars pienācis, var iet ārā vēlreiz nofotografēt rietošo Sauli, atpakaļ iekšā noskatīties atlikušo Panorāmu, iekārtoties ērtāk, lai noskatītos filmu, un pēc tās atkal doties ārā mierā un klusumā papētīt jumu. Vienubrīd gan kaut kur netālu satraucoši un satraukti sāka bļaustīties lapsēni, taču viņi ātri nomierinājās, un es tāpat.

Marss atkal ir redzams. Tā liekas, ka Jupiters ir tur augšā visu laiku, tāpēc pie tā pavisam pierod, lai gan tas ir tikai pusgadu, taču Marss liekas tāds – nupat tikai bija un vairs atkal nav, taču tagad ir, un tāpēc nopētīju kārtīgi. Katru reizi ir tāds mazs pārsteigums, ka tik tālu prom tukšumā ir divreiz mazāka planēta par mūsējo, kas no šejienes ir mazs, sarkanīgs punktiņš, taču, ja labi ieskatās, uz tās var redzēt "kaut ko" un pat polāro ledus cepuri. Saturns arī beidzot kļūst redzams, vēl pavisam zemu un tikai ap vieniem naktī, bet ir.

Sen nebiju skatījies filmas, taču šoreiz pieturējos pie rituāla pa vienai katru vakaru un man bija "Frequently asked questions about time travel", "Stranger than fiction", "Sunshine", "Sunshine cleaning" (pēdējās ir tikai sakritība un "Little Miss Sunshine" nebūs). Pēc tam savādāki sapņi gandrīz vai garantēti.

Vienu vakaru gan filmas skatīšanās uz dažām minūtēm tika pārtraukta, lai izšautu ārā noķert Iridium satelīta uzliesmojumu. Katru vakaru tādi ir vairāki, bet es kaut kā vienmēr palaidu garām vai biju aiz mākoņiem, taču tas tāds tīri foršs skats, kā kāda "zvaigznīte" sāk kustēties, iedegas spoža, spoža un tad atkal ātri nodziest. Kādreiz nofotografēšu. Nākamreiz (piemērots laiks visam).

Un tad man ienāca prātā doma. Kāpēc kino rāda tikai jaunās filmas? Vienu un to pašu uz sešām nedēļām katru vakaru, bet nekad nekur neviens nerāda normālas senākas filmas. Es pat ne par vecu klasiku, uz ko pavilktos hipsteri, bet arī pirms 2-15 gadiem taču bija labas filmas, kuras reizēm būtu interesanti noskatīties pirmo vai otro reizi, bet nekā! Varētu ko tādu rādīt kino, piemēram, vienu vai divus vakarus nedēļā vienu vai divas nedēļas. Bet nekā. Brīva vieta biznesam. Vai kādam ar lielu ekrānu mājās pie sienas. (*hint hint*)

Vēl es redzēju, kā uz līdzenas vietas izveidojās virpulis, tāds apmēram 7x2 metri, un pabraukājos ar trīsriteni. Iepriekš jau daži par to bija stāstījuši, tagad pats redzēju un pat iedeva pamēģināt. Tas ir lielais trīsritenis no Trikke.com, un patiesībā kinda cool – man ātri bija skaidrs, kā to dabūt uz priekšu, jo tas darbojas ar līdzīgiem principiem kā skeits (man kādreiz bija oranžs skrituļdēlis, normāls vietējais RIPO, ne tās amerikāņu zemās parodijas, es mācēju ar to braukt pret kalnu..). Īsāk sakot, aizņēmu to ilgāk kā biju domājis, viegli gan tas nav, ar parasto velo ir daudz vieglāk, bet vajag jau arī kaut kādu izaicinājumu – kādu pusstundu ar tādu, un slodzi jūt visur, uz kājām, rokām, pat plaukstās. Gandrīz vai iedomājos, ka varbūt man arī tāds noderētu. Tikai garāmgājēji un braucēji gan aizdomīgi noskatās.

Visā visumā kaut kā tā.

Pieturējos pie plāna un vakar izmetu to pašu 40+ km riņķīti, ko pirms nedēļas. Iepriekš jau zināju, ka būs sniegs, un zināju, ka tas būs tik daudz, ka vēl nebūs par daudz, tāpēc – "!". Brālēns arī šoreiz atteicās pievienoties – aizbrauca atklāt distančslēpošanas sezonu.

Bija savādāk un tīri forši. Jau sākumā sapratu, ka braukt var ātri, bet ne līkumos, ha! Nedaudz pamainīju maršrutu, izlaižot parasto uzbraucienu mazajā Kaķīškalnā, jo tur jau bērni ar ragaviņām un sniega lielgabali, tāpēc negribēju lieki zīmēties.

Braucot ar MTB, jau labu laiku vairs neņemu līdzi aipodšaflu, jo uz šosejas ir boooooring, bet dabā gan visādu skaņu pietiek – dzeņi, sīļi, lielāki dzīvnieki. Šššššžššžžššžžššš sniegs zem riepām, ckckckckckckckckck sniegs pret brillēm, seju un jaku. Ik palaikam tīri normāli sniga.

Ūdens pudele aizsala, un tā paša iemesla dēļ bremzes ik pa brīdim vienkārši nebija.
Braucot cauri Krimuldai, divas stirnas nelielu gabalu paskrēja līdzi kādu trīs metru attālumā.

Šorīt pāri Lietuvai lidoja ORION balons no Ziemeļīrijas, kas pirms kādām padsmit minūtēm nokrita kaut kur Baltkrievijā. Man bija iespēja piedalīties tā uztveršanā. Tas neraidīja tikai telemetriju, bet arī smukas biwžiņas no 37 km augstuma.

Mums arī ir plānos nākampavasar veikt līdzīgu lidojumu ar tādām "dzīvajām bildēm". :)

Ar saiti!
http://www.starspace.lv/../starspace-konkurss-2013-rezultati-31102013.html
Konkurss, kam pieteicos desmit minūtes pēc pusnakts, kas bija desmit minūtes pēc termiņa!
Sola ziedus un konfektes!