Paštaisītas galvassāpes

2014. gada 20. oktobris, 7:29 pm, 7 atsauksmes

Vakar mani un vēl dažus ieslēdza istabā aiz septiņām atslēgām un lika stundas laikā tikt no tās ārā. (Tā bija spēle.) Pirms tam atņēma telefonus, lai neienāktu prātā gūglēt padomus un pašiem būtu jātiek galā, mēs, savukārt, pagrābām īrisus, jo košļāšana stimulējot domāšanu, lai paši varētu tikt galā. Vispār tas tiešām bija interesanti. Tur kaut kur ir noslēptas, iebāztas vai ieslēgtas visas atslēgas, norādes uz tām ir visur apkārt vai mazliet dziļāk, ir jāatrisina visi sarežģījumi un jātiek brīvībā 60 minūšu laikā. Mēs TO paveicām 59 minūtēs..

Pēc tam ar svešu māsu gājām cauri centram uz savām pusēm, runājām par siltajām zemēm, jauno pasauli, un mirkli pirms viņa teica kaut ko par vietējo tipisko rudeni (lija un sala), es tieši iedomājos, ka, re, tāds pats droši vien būs arī Ziemsvētkos – spīdīgas lampiņas, spīdīgas ielas, slapjš, tumšs un ne īsti silts, ne īsti auksts.

Kad kāds saka, ka rudens ir jauks, jo lapas krāsainas un vispār, tad es vienmēr iedomājos rudeni ar tieši šādiem laikapstākļiem – tādiem, ka negribas iet ārā. Savukārt, krāsainās lapas ir tikai īsu brīdi, pāris nedēļu laikā koki no zaļiem kļūst pliki, un tas ir uz daudziem mēnešiem! Vispār tas ir šausmīgi drūmi, ja mazliet iedziļinās, jo kokiem lapas nodzeltē un nokrīt ne aukstuma, bet vienkārši gaismas trūkuma dēļ. Ja notiks kāds pamatīgs vulkāna izvirdums un Saules gaismas kļūs mazāk, būs tieši tāds pats rezultāts – viss nobeigsies, nesagaidot ziemu. Vai kāds vēl atceras 1816. gadu?

Man laikam ir nepareizā attieksme, ka rudeni un ziemu vajag pārdzīvot, bet tā tas tiešām būtu izniekots laiks. Bet kā dzīvot un izdzīvot uz pilnu klapi, ne tikai pārdzīvot?
Vienalga, [info]blond vislabāk par to visu uzrakstīja.

Skaņas celiņš.

Es neko nesaprotu

2014. gada 10. jūlijs, 9:37 am, atsauksmēm

Šonakt sapnī biju mazliet ziemā, tumši mākoņi, mazs baltums un slapjš, un rāpos kalnā pa dubļiem pie Kazahstānas robežas. Tajā vietā bija taisns ceļš lejup pa ieleju starp divām nogāzēm, dažas smagās mašīnas un tikai valsts nosaukums, ielejas malas taisnas, stāvas un apaugušas kokiem. Tur kaut kas bija atgadījies izpletņlēcējiem, iepinušies kokos vai kas tāds, taču tos izglāba, pēc tam viens palidoja man garām. Kalnā rāpos kopā ar kaut kādu vietējo gudro vecajo, kurš bija piekusis un pukstēja, bet augšā bija jātiek, lai no turienes kaut ko redzētu. Mums nebija nekāda īpašā aprīkojuma, vienkārši kāpām. Kad tikām augšā, tas bija dažu kilometru augstumā, tā bija pilnīgi gluda vieta, nopulēta, pēc formas kaut kas līdzīgs terasei. Tur bija gaišāks un tiešām kaut kas redzams. Viņš teica, ka jārāpjas lejā, taču es nepiekritu, gribēju sēdēt un skatīties tālēs. Pēc tam nolaistā ūķītī ar diviem kases lodziņiem pirku biļeti mājupceļam, nevarēju izšķirties starp vilcienu un autobusu, katram bija savs lodziņš, tad viens pats ēdnīcā ar peldošo salu saldajā, kas pēkšņi ar gaismu, visu galdu un manām mantām pazuda, kad uz brīdi izgāju no telpas, vēlu tumsā jau biju atpakaļ savā pilsētā.

Nākamreiz

2014. gada 3. jūlijs, 8:00 am, atsauksmēm


Morrissey - Earth Is The Loneliest Planet

Nākamreiz.
Nākamreiz.
Noteikti. Nākamreiz.

demo

2014. gada 24. jūnijs, 11:16 pm, atsauksmēm

uzķerties
ieķerties
apķerties
pieķerties
apķerties
neķert

Paska', paska'

2014. gada 21. jūnijs, 11:10 pm, 4 atsauksmes

Tā droši vien ir katru gadu, bet tāpat katru gadu tas liekas kā pārsteigums – ir vienpadsmit vakarā, gāž lietus, taču tik un tā – vēl pietiekami gaišs, lai varētu salasīt burtus grāmatā.

No citiem pārsteigumiem – šodien bija ļoti spilgta varavīksne, uz ko skatījos un ļoti nesapratu. Redzamais spektrs ir no sarkanās līdz violetajai krāsai, turpretī šai varavīksnei zem violetās bija vēl kaut kāda krāsa.

Tā "kaut kāda krāsa" drīzāk vilka uz caurspīdīgi zaļu. Kā stikla pudelei.. Fotogrāfijā to var būt pagrūti saskatīt, taču es fotografēju, jo redzēju, nevis pēc tam ieraudzīju nofotografētajā to, kas varētu būt JPEG kompresija vai cits iztēles auglis, bet kas tas ir, bet kas tas ir.

ORLY

2014. gada 17. jūnijs, 1:40 pm, 7 atsauksmes

jutoņa: es visu saprotu

Zaļā zeme

2014. gada 16. jūnijs, 10:12 pm, 5 atsauksmes

Svētdien biju kapos, šķiet, ka vairākus gadus no tā biju izvairījies. Savā ziņā pat varu saprast kapusvētkus un tā – lepnums par minimazdārziņu. Pie reizes noskatīju, kādu kapa vietu es sev gribētu. (Grūtups varēja, es nē?) To gan neviens visdrīzāk neļaus neko izvēlēties, bet tāpat. Manā laikā droši vien vispār tikai kremēs un liks plauktiņā.

Bet.

Tur bija tantiņa, kas dzimusi 1901. gadā un nodzīvojusi līdz gandrīz 90. gadiem, un tad es iedomājos, ka viņa taču ir piedzīvojusi pilnīgi visu. Visas revolūcijas, visus karus, Latvijas republikas dibināšanu, okupāciju, industrializāciju, tehnoloģiskās revolūcijas, kosmosa iekarošanu. Visu ko.

Un ko esmu piedzīvojis un kaut cik atceros es? Černobiļa (kaimiņš ar Geigera skaitītāju saka, ka mums bērniem jāiet iekšā, skābais mākonis nāk), PSRS sabrukšana (zaļas vizītkartes, ziepju taloni), neatkarības atjaunošana (mūs pasauca skatīties TV, un es sapratu, ka tur notiek kas svarīgs), Lielais hadronu paātrinātājs. Ununun?

Tāda sajūta, ka viss Būtiskais jau ir noticis un tagad vairs nekā TĀDA nenotiek. Jā, ir daudz ziņu par visu ko no visas pasaules, informācijas pārbagātība vienā acumirklī, taču no tādām lielām lietām.. Nekā TĀDA revolucionāra. Liekas, ka viss jau ir atklāts un izdarīts.

Nu, labi, nupat zinātniekiem izdevās teleportēt dažus kvantus, un manas dzīves laikā daži varbūt tiks līdz Marsam.

Pro'ms, man nav 80, bet cik ta' var gaidīt.

Skādīte

2014. gada 11. jūnijs, 10:15 pm, 2 atsauksmes

Piemeties kaut kāds [info]lavenderas sindroms. Uz darbu braucu ar velo, atpakaļ – kājām, pagājušajā nedēļā divas reizes, šodien atkal. Divreiz. Pa vidu var aizbraukt līdz jūrai, Siguldai un atpakaļ līdz Rīgai un nekā tāda. Galvenais, ka nav skaidrs, kur tā vaina – niecīgs caurumiņš ir nevis riepas, bet aploces pusē.
Es zinu, kā mainīt riepu.
Zinu, kā līmēt kameru.
Zinu, ka jāpārbauda riepa un aploce, vai tur nav kaut kas ne tā.
Bet nekā tur nav. Viss tiek noslaucīts tīrs un noglāstīts gluds. Šodien pat aizstaigāju pēc jaunas aploces lentas, lai arī vecā vēl izskatījās piedienīgi. Problēma noteikti ir darbā. Vai karmā. Ja šonedēļ vēlreiz būs tukšītis, es.. es.. es.. varbūt raudāšu!

Pretpret

2013. gada 20. novembris, 11:09 pm, atsauksmēm

Klikšķinot no viena linka uz citu un tā kādu laiku, šovakar noskatījos "Scott Pilgrim vs. the World". Sāku nosaukuma dēļ un turpināju, jo tur bija tik daudz dafuqdidijustsee, ka droši varu to nolikt vienā plauktiņā ar "(500) Days of Summer" – man tās abas patika vienlīdz ļoti labi. Laikam tieši tik reti skatos filmas.

Scott Pilgrim vs. the WorldScott Pilgrim vs. the World

Stacey Pilgrim: Did you really see a future with this girl?
Scott Pilgrim: Like... with jet-packs?

Līdz degungalam, ne tālāk

2013. gada 23. oktobris, 2:25 pm, 1 atsauksme

(..) Ja mēs tagad maksāsim par Eiropas kosmosa programmu gandrīz divus miljonus eiro.. Ir noslēgti.. Jā, protams, sadarbība, vienošanās. Nu, tādas starptautiskas sadarbības un vienošanās mums ir daudz noslēgtas valstī, un tā ir prioritāte. Nu, es nezinu, varbūt, ka tomēr beidzot ir laiks atjēgties, ka prioritāte ir tomēr mūsu pašu valsts iedzīvotāji, mūsu pašu valsts bērni, mūsu cilvēki, ka tā ir prioritāte un pēc tam starptautiskā kosmosa programma.

Tā šorīt Latvijas Radio 1 rīta programmā plkst. ~8.25 Diāna Zaļupe monologā izteicās par sporta pedagogu algām un jauniešu iespējām nodarboties ar sportu, un tā tālāk, tas viss sakarā ar iespējamo skolotāju streiku un tām lietām. To var noklausīties LR1 arhīvā (sākot no 18:26).

Vispār jau uz Zemes nav vajadzīga nekāda kosmosa programma, jo, re, Āfrikā un Āzijā cilvēki mirst badā un visapkārt ir daudz citu problēmu. Ne?

Patiesība ir tāda, ka līgums ar Eiropas Kosmosa aģentūru ir nozīmīga lieta Latvijai. Pašlaik no Latvijas tiek gaidīta dalības maksa aptuveni 900 tūkstošu latu apmērā. Apņēmāmies maksāt, tagad vairs negribas. Tas ir daudz? Valstij tas nav daudz, tas ir sīkums, paskat, cik desmiti miljonu bez aizķeršanās ieplūst grimstošos privātuzņēmumos. Savukārt, labums no Latvijas pilnvērtīgas sadarbības ar EKA būs tāds, ka nauda nāks atpakaļ. Mums jāiemaksā dalības maksa, lai varētu piedalīties projektos, kur EKA maksās mūsu zinātniekiem, mūsu inženieriem, mūsu izejvielu ražotājiem, mūsu cilvēkiem. Tā nav zivs, tā ir makšķere.

Pašlaik gan ar Izglītības un Zinātnes ministrijas Dombrovska gādību vai neizdarību, daļēji piepalīdzot arī MK Dombrovskim, ir nobremzēta arī šī ļoti perspektīvā lieta. Igaunija mums ir par pāris gadiem priekšā, sadarbojoties ar EKA, Lietuva ir aptuveni mūsu līmenī. Pagaidām. Šī arī ir tā Latvijas iespēja nokļūt Eiropas elitē, par ko iepriekš mūsu "elite" runāja (tas gan vairāk bija euro dēļ, kas, manuprāt, ir pilnīgs bulšits).

Kanādieši ir aprēķinājuši, ka viens dolārs, ko investējam kosmosa tehnoloģijās, nes atpakaļ divus līdz 100 dolārus, atkarībā no tā, vai tā joma ir tieši vai netieši saistīta.
Sandra Kropa raidījumā "Pēcpusdiena" par līgumu ar EKA

Latvijā ir par daudz ekonomistu, juristu, un paši to visu zināt. Kosmosa izpēte ir iespēja attīstīt valsti, pacelt eksaktās zinātnes, attīstīt industriju, radīt darbavietas, "ražot" zinātniekus un inženierus, nevis biroju darbiniekus. Tam visam ir milzīga pievienotā vērtība, kas cita starpā papildina budžetu un ļauj pabarot izsalkušos tiešā vai netiešā veidā.

Protams, jauniešu un vispār iedzīvotāju veselīgums, iespējas nodarboties ar sportu starptautiskā un profesionālā mērogā arī ir būtiski, un tai arī jābūt valsts prioritātei ne tikai uz papīra, taču šīs abas lietas nevar pretstatīt, Diāna Zaļupe.

Plauktiņi

2013. gada 13. oktobris, 11:51 pm, 2 atsauksmes

Bija un izčibēja atvaļinājums kādu laiku, kad iesildījos ziemai un katru dienu grābu lapas, kas tikai krīt un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un .., un tiek sastumtas turpat, kur nonāks sniegs. Viss bija tik mierīgi, ka man nebija skaidrs, kuru dienu īsti jāatgriežas darbā, jo tā nebija pirmdiena, bet tad kolēģe atsūtīja īsziņjautājumu, ka rīt taču es būšu, ja, tāpēc laikam tad arī bija jābūt.

Vienurīt pamodos ar skaudru domu, ka kā, nu, kā gan var būt jau 12. novembris un ir palaists garām 11. Bet pirms tam sapnī [info]sw rādīja oldskūlīgu sieviešpilsētvelo un stāstīja, kā to pārvedusi no kādas -stānas (valsts, kas beidzas ar -stāna). Turklāt ar nelielu pastīvēšanos viņa esot izkārtojusi tam vietu lidmašīnas salonā. Es to neizdomāju, to nemaz nevar izdomāt.

Ar paša spēkiem joprojām var braukt uz Siguldu un Rīgu, tikai vējš vai auksts, vai migla, bet galvenais jau ir tumsa – no rīta ir tumšs, vakarā ir tumšs. Dažreiz, braucot pa šoseju, man ir sajūta, ka aiz muguras ir kāds spoks vai kas, bet vēl kāds. Minas aizvējā. Atskatīties negribas, jo, nu, ja nu tiešām ir, bet tad garām pabrauc mašīna un uz ceļa un krūmos nozib vien mana ēna, bet to, vai spokiem maz mēdz būt ēnas, es nekad nepaspēju iedomāties, jo ar to pietiek.

Vakar biju StarSpace stārpārtijā, un bija tiešām foršs stārpārtijs. Iepriekš vienmēr grib rasties atrunas nekur nebraukt – patālu, nu ko es tur, ņemtne ar teleskopa vadāšanu, varbūt nemaz neņemt līdzi, nakts vidū atpakaļ, varu taču mierīgi pas'tīties tiešraidi jūtūbē, šoreiz vēl tas, ka visu bija jāiekrāmē mašīnā jau no agra rīta un jāaizbrauc to nolikt kaut kur patālāk no mājām, jo maratona dēļ iela slēgta līdz vēlai pēcpusdienai (neviens jau neteica, pašam tas bija jāsameklē), bet, bet, bet drošības pēc tomēr no rīta gandrīz visu sakrāmēju, aizvedu, aizgāju un aizbraucu.

Bija vērts.

(Braucot uz turieni, pa ceļam bija tik skaisti skati – zilas debesis, svaigi zaļi lauki ar ziemājiem un fonā visi krāsainie koki, bet neviena paša skatītāja, un man neviena paša fotoaparāta (fotostatīvu biju paņēmis līdzi, bet fotoaparātu uzlādēju, iepakoju un noliku degungalā, bet tāpat aizmirsu). Tā vietā Siguldā abas dienas ir milzu sastrēgumi, jo pilsētniekiem jābrauc uz vienu vietu, lai redzētu dabu. Karsta vasaras diena – Jūrmala, saulaina rudens diena – Sigulda. Klišejas!)

Kopējā pasākuma tēma šoreiz bija planētu pavadoņi – īpašie mēneši. Šis bija jubilejas stārpārtijs – desmitā reize, esmu bijis uz lielāko daļu, bet ne visiem. Bija interesanti stāstījumi, bija smukas biwžiņas, bija daudz jaunu lietu, ko nemaz nezināju. Bija skaidras debesis! Neticami, bet stārpārtija laikā tiešām beidzot bija skaidras debesis un visi stāri! Zinkā, man joprojām ir doma kādu piemērotu vakaru paņemt savu boileri un aizvest uz publisku laukumu parādīt tuvāku vai tālāku kosmosu, bet vasarā to nevar (jo gaišs), rudenī to nevar (jo līst) un, un, un, bet tad man likās, ka nu 12. oktobris gan tam būtu piemērota diena, jo labs laiks un augošs Mēness, bet izrādījās, ka tieši tad ir stārpārtijs, tāpēc sanāca, ka tur iesildījos – man bija iespēja tēmēt teleskopu uz kaut ko, stāstīt, atbildēt uz jautājumiem, nodemostrēt, cik ātri griežas mūsu planēta (jo manējais ir bez automātiskās sekošanas, tāpēc objekti ik pēc kāda laika izslīdēja no redzesloka), un cilvēki pat stājās rindā, lai paskatītos. :) Bija forši. Noteikti jāsaņemas uz to arī vienam, kamēr vēl nesnieg. Vien vajag labāk patrenēties, jo pa vasaru viss bija piemirsies, kas kur atrodas. Bet tiešām vajag. Kas gan var notikt?™

Man pašam arī beidzot bija iespēja paskatīties StarSpace observatorijas lielajā teleskopā! Iepriekš, protams, visi pasākumi bija zem mākoņu vāka, bet šoreiz varēja. Kādas tur Suntažos bija debesis! KĀDAS TUR BIJA DEBESIS! Kā bildēs! Kā filmās! Kā vēlmēs! Kā nekur citur! Nosētas ar zvaigznēm! Tik daudz! Tik.. visas! Piena ceļš skaidrs un spilgts. Pirms prombraukšanas kādu brīdi vienkārši stāvēju, apbrīnoju un centos iegaumēt. To tur bija tik daudz, ka viegli varēja apmaldīties, jo parasti redzamas tikai spožās, mazliet mazāk spožās un tā, pēc kurām var orientēties, kur kaut ko meklēt, bet te uzreiz tik daudz. Varbūt pat būtu pierādījumi, ja būtu paņēmis fotoaparātu, heh.

Uuuuuuun uz nākamo stārpārtiju mēs esam uzaicināti šoreiz paši būtu tur priekšā un kaut ko pastāstīt. Ōsom, ne? Skērī, ja! Laikam jāsāk gatavoties laicīgi. Pārtija tēma ir par visu, ko astronomisku dara amatieri, tad nu kaut kā tā mēs arī par, ē, baloniem. 12. aprīlis, Suntaži, laicīgi visus pabrīdināju.

Pārrodoties mājās ap pusdiviem, mani sagaidīja bēdīga ziņa, ka minkas nav, kas radīja lielus pārdzīvojumus, garas pastaigas, daudz jautājumu visādiem cilvēkiem un pat sazīmētu plakātiņu fotošopā (šņuk), līdz sivēnaste tieši pēc 24 stundām kopš iziešanas pārradās, nesniedzot nekādus komentārus, taču galvenais, ka visi sveiki un veseli.

Visvairāk man patīk būt laikā

2013. gada 21. augusts, 11:21 pm, 1 atsauksme

Kad virs zemes ir mākoņi, kad virs jūras ir skaidrs, kad ir vakars, kad saules gaisma atspīd pret ūdeni un trāpa mākoņvākam no apakšas, tad man visvairāk patīk. Šovakar bija viss kopā un vēl stari. Šovakar redzēju smuku saulrietu un smuku riteņbraucēju.

Es atradu pasi!*

2013. gada 21. augusts, 1:48 am, atsauksmēm

Tādas dienas ganjauka būs vēl, bet šodien man ļoti patika visu laiku līstošais lietus – tā mitruma un siltuma sajūta, tīrums, smaržīgums, tumšās debesis. Zinot, ka pienāks beigas, ir nu un par slapjajiem bikšu galiem, žļurkstu un pārējo. Protams, ja man būtu pazudis numurs, kaut kas aizlijis vai jābrien pa ielu, kad ūdens līdz p..otītēm, iespējams, būtu cita oma. Tādas dienas ganjauka būs vēl, bet tad datums būs dziļāk rudenī, un varēs depresēt.

Ólafur Arnalds — And They Have Escaped The Weight Of Darkness (Full Album)

12.50

_____________________
* Pēc trim dienām tā bija pēdējā vietā, kur skatījos.

jutoņa: vēl līst

"Labvakar!"

2013. gada 28. maijs, 11:55 pm, 8 atsauksmes

Trīsvienība

Tajā attēlā neko daudz nevar redzēt, taču tur vispār ir trīs planētas. (Nu, četras, ja pieskaita Zemi.) Pirmoreiz mūžā un beidzot ieraudzīju Merkuru! Saulei tuvākā planēta, ko tāpēc tik reti var mēģināt ieraudzīt, mazliet lielāka par Mēnesi, tikai punktiņš, bet es zinu, kas tas punktiņš ir un kāpēc svarīgs.

Kamēr savā parastajā ceļmalas spotā ar skatu uz rietumiem baroju odus un izklaidēju maijvaboles, binoklī meklējot kaut kur tur esošo Venēru, pēc kuras varētu atrast arī pārējo, pie manis piestāja daži cilvēki, lai noskaidrotu, kas man padomā. Viens pāris domāja, ka esmu ornitologs, jo paši hobijo ar putnu vērošanu.

Man jau pasen ir vēlēšanās kādā skaidrā piektdienas vai sestdienas vakarā paņemt teleskopu un aizvest to kaut kur pilsētas centrā vienkārši tāpēc, lai parādītu – augošs Mēness ir interesants, M13 kā dārgakmens, Saturns – gredzenu karalis. Vienkārši parādīt arī citiem, kāda ir pasaule tur ārā, parunāties, ieinteresēt, pastāstīt visu, ko zinu, cik tālu, cik daudz, cik liels, cik neiedomājami milzīgi plašumi. Sarīkot tādu parastu ietves astronomijas vakaru. Nav ne jausmas, cik daudzus garāmgājējus tas varētu interesēt.

Bet nu tam prasītos kāda kompānija, vienam tomēr drusku bail. Es nevaru tā čikibriki savākt visu vienā piegājienā un iestūķēt mašīnā. Ja nu vajag.

Nīderlandē ir kāda interneta paziņa, kas uz tādiem outreach pasākumiem dodas ar velo. Viņai gan ir H-alfa teleskops Saulei, tāpēc visu var darīt pa gaismu, turklāt tas ir samērā neliels aparāts. Bet cik forši tas ir!

jip_26