Šonakt sapnī biju mazliet ziemā, tumši mākoņi, mazs baltums un slapjš, un rāpos kalnā pa dubļiem pie Kazahstānas robežas. Tajā vietā bija taisns ceļš lejup pa ieleju starp divām nogāzēm, dažas smagās mašīnas un tikai valsts nosaukums, ielejas malas taisnas, stāvas un apaugušas kokiem. Tur kaut kas bija atgadījies izpletņlēcējiem, iepinušies kokos vai kas tāds, taču tos izglāba, pēc tam viens palidoja man garām. Kalnā rāpos kopā ar kaut kādu vietējo gudro vecajo, kurš bija piekusis un pukstēja, bet augšā bija jātiek, lai no turienes kaut ko redzētu. Mums nebija nekāda īpašā aprīkojuma, vienkārši kāpām. Kad tikām augšā, tas bija dažu kilometru augstumā, tā bija pilnīgi gluda vieta, nopulēta, pēc formas kaut kas līdzīgs terasei. Tur bija gaišāks un tiešām kaut kas redzams. Viņš teica, ka jārāpjas lejā, taču es nepiekritu, gribēju sēdēt un skatīties tālēs. Pēc tam nolaistā ūķītī ar diviem kases lodziņiem pirku biļeti mājupceļam, nevarēju izšķirties starp vilcienu un autobusu, katram bija savs lodziņš, tad viens pats ēdnīcā ar peldošo salu saldajā, kas pēkšņi ar gaismu, visu galdu un manām mantām pazuda, kad uz brīdi izgāju no telpas, vēlu tumsā jau biju atpakaļ savā pilsētā.