Pirmdien kādu brīdi stāvēju pie ārdurvīm, pūloties atcerēties, kāds ir durvju kods. Kāds vispār ir durvju kods? Man tas vajadzīgs gandrīz katru dienu, bet kāds tas ir.. Atminējos PIN kodu, arī veco PIN kodu. Apsvēru, kam zvanīt, kurš varētu zināt, līdz pēc dažiem mēģinājumiem tas padevās. Otrdien kādu brīdi domāju, kāpēc pusdienlaikā saule pa logu spīd tur, kur pirms nedēļas tā vairs nespīdēja. Man pavasaris sākas, kad pie pusdienām var dzert pavisam svaigu un saldu kļavu sulu. Darbā pa to laiku ir pilnīgs vājprāts, sabiedriskās attiecības ir eitupagaisu, priekšnieka-drauga vairs nav, priekšnieka vietnieka-drauga nākamnedēļ vairs nebūs, ir citas dāmas un vēl citas drāmas. Naktī biju Igaunijā, tur meklēju izeju uz pareizo pusi no lielveikala, un mani par to sita. Tā ir tā pavasara depresija? Man ir vitamīni. Iekšķīgi, taču neregulāri. Šovakar izripinājos no caur Pārdaugavu un centru, kad sāka snigt, – esmu tikpat kā pavisam gandrīz pārliecināts, ka daži smaidīja tieši sniega dēļ. Tas brīdis, kad sāk snigt, ir savādāks.

Why We Are Ruined Without Consistent Positive Mental Focus.

Pa brīvdienām visādas lietas sadarītas, tāpēc uz tēju un miegu vien velk, bet.

Vakar pretēji visām prognozēm vējš tomēr pūta, tāpēc iekrāmēju pūķi un slēpes un aizbraucu izmēģināt vienu milzu lauku pie Sunīšiem. Tas ir kaut kur starp Turaidu, Raganu un Murjāņiem, un labums tam laukam tāds, ka tas ir milzīgs, turklāt ar patīkamu un būtisku atšķirību no citiem milzīgajiem laukiem – tur nav elektrības stabu un vadu. Tik vien kā pie lielceļa, bet tam pāri jau es tāpat nebrauktu.

Biju bez kompānijas un saprātīga padoma, tāpēc neizvēlējos to labāko spotu – it kā pietiekami tālu no meža, skats tīrs un tā, pūš stabili, tomēr kaut kas nebija. Tā nu pūķis gaisā, doma pēc domas, un izdomāju aizbraukt līdz taaaaam tur pakalnam, kas tālumā. Jātiek cauri mazai ieplakai, tāds sīkums, un.. tur, kā izrādījās, vēja nav. Varētu padomāt, ka padsmit metru augstumā tas pūš normāli, jo ieplaka nav dziļa, bet nekā. Beigās gan izdevās to atkal pacelt, arī līdz pakalnam tiku, taču sapratu, ka no ieplakām un visa ap to jāturas pa gabalu, jo tur nav "normāli"™. Piemēram, pat tad, ja man pūš vējš, pūķis ir uz sniega, un arī tam pūš vējš, tad tas nenozīmē, ka trīs-četru metru augstumā arī pūš vējš. :/

Vēlāk vakarā piezvanīja piezvanīja.. ēē.. onkulis pastāstīt par dienas slēpošanu, apjautājās, kā man tur gāja, ko es arī visu izstāstīju, un tad viņš ieminējās par tieši to pašu, kas man pa dienu ienāca prāta.

Būtu forši redzēt vēju!

Būtu forši redzēt visas plūsmas, visus virpuļus, visus aizvējus, visus pagriezienus un virzienus, visu. (Dažreiz, kad snieg, un esmu ārā, es atskatos, lai uzzinātu, kas paliek aiz manis un cik ļoti sabojāju gaisa normālo kustību.)

Sāku prātot, kā to varētu izdarīt. Varbūt kādreiz tas būs iespējams. Protams, var jau vējā iemaisīt daļiņas, kaut vai dūmus, bet tas ir pārāk vienkārši un šmucīgi. Var modelēt vēja plūsmu, ņemot vērā reljefu, esošo infrastruktūru un visu pārējo, bet tas nav iespējams rīltaimā un ir pārāk grūti un gīkiski. Ienāca prātā, ka varbūt to varētu redzēt ar kādu īpašu infrasarkano kameru – šur tur gaiss saspiežas, šur tur rodas zemāks spiediens, tam būtu jāietekmē temperatūru, bet pilnīgi noteikti to visu tāpat absorbētu atmosfēra, un atkal nekā. Tā nu "reālākais", kas ienāca prātā, bija pārjūtīgs radars, kas varētu uztvert biezākās un plānākās vietas gaisā. Attālumu arī tā var var viegli uzzināt. Patiesībā tas viss jau mūsdienās ir pieejams, jo tā darbojas doplera radars. Vien jānodzīvo pietiekami ilgi, līdz jūtība pieaugs un izmēri samazināsies..

Š'on uz mājām bija atnākusi stirna. :/ Pie loga beidzot redzēju zaļžubīti (pateicoties dill, pat atpazinu) un pelēko zīlīti.

Š'on pašļūkājām pa lauku. Pārējie divi testēja pūķus, es pa to laiku.. čakarējos. Sērsna nu gan tāda, ka ar slalomzābakiem mierīgi var pa to staigāt, taču vējš bija nedaudz par mazu un tāds caurumains, tāpēc dažas reizes noskatījos, kā pūķis apstājas un nāk lejā vertikāli dažus metrus no manis. Cauri stropēm.. Toties! Citādi tik smuks skats, kad var braukt pats pa sava pūķa ēnu! Personīgais mākonītis – nedaudz spīd cauri saule, bet apkārt viss tik balts un spīdīgs. Un ledains. Toties! Atkal tiku pie savām "cik tev viņas ir?" slēpēm, kas ir tieši 200 cm garas un ar 23 metru rādiusu.

Es negribu saprast tos, kas saka, ka gaida vasaru, un ziema ir neizturami gara. Piemērotu nodarbošanos iekšā vai ārā var atrast jebkurā gadalaikā, vajag tikai gribēt. Mums ir veseli četri gadalaiki! Citiem nav! Mums ir! Visi!

Tas mirklis, kad garāmgājēji-pretīmnācēji pūlī noķer viens otra skatienu, apkārtesošās ļaužu satiksmes dēļ pazaudē un tad sprīdi pirms pēdējā brīža atrod to no jauna. Kaut kas kopīgs.

Pirmdienas, kas nav brīvdienas, šķiet kaut kādā veidā salauztas.

Izrādās, ka Cibā gaida pasaules galu tuvākajā laikā.

• blond
• Annuškas pārpublicētais raksts
• up, pie kuras viss ir perfekti
• oblica: gatavojamies
• polkovnik zhora

Es nesaprotu, kur cilvēki ņem ticību un vēlēšanos tam visam ticēt vai vismaz šaubīties, bet katrs jau sajūk prātā pa savam, zināma spriedze dzīvē vēl nevienu nav nogalinājusi (laikam).

Manuprāt, daudz lielāka varbūtība, ka "pasaules galu" uz Zemes kaut kad izraisīs pats cilvēks, nevis kaut kas no ārpuses, lai gan tāda iespēja arī pastāv.

Teorētiski Zemē var ietriekties kāds asteroīds. Ik palaikam ziņās var lasīt, ka nupat vai tūlīt Zemei garām pašausies garām kāds ledusskapja vai autobusa izmēru ceļojošais pašnāvnieks, un problēma ar viņiem ir tāda, ka tos parasti atklāj vien īsu brīdi pirms tie ir klāt, jo tas ir ļoti sarežģīti. Ja tas aizlaiž garām, piemēram, Mēness attālumā, tas jau skaitās tuvu. Ja kāds lielāks, kas var tikt cauri atmosfērai vesels, tiešām būtu notēmējis uz Zemi, tad cilvēce diez vai kaut ko paspētu izdarīt mēneša vai divu laikā, kur nu vēl dažās dienās. Pusgadā varbūt, pāris gados jau drošāk, bet tam, protams, tik un tā vajag laiku. Un plānu. Un resursus.

Iespēja, ka Zemē kaut kas var ietriekties, ir, jo tas jau ir noticis – pietiek paskatīties uz Mēness neskaitāmajiem krāteriem vai atcerēties dinozaurus.

Otra, savā ziņā pat reālāka "pasaules gala" iespēja ir liels uzliesmojums uz Saules. Zemi gan tas nekādā veidā neiznīcinātu, tas drīzāk varētu būt civilizācijas gals. Vismaz uz kādu laiku.

Saulei ir cikli, kad tā ir aktīvāka un mierīgāka, tie ilgst apmēram 11 gadus. Pašlaik mēs tuvojamies cikla maksimumam, kas varētu būt nākamajā vai aiznākamajā gadā (lai gan šis cikls ir krietni vājāks par vidējo).

Krietni tālā pagātnē no cilvēka viedokļa – 1859. gadā – Zemi 17 stundu laikā sasniedza tik liels lādēto daļiņu mākonis no Saules, ka polārblāzmas bija redzamas līdz pat Vidusjūrai, bet visā attīstītajā pasaulē pasta kantoros, kur bija telegrāfs, tā operatori dabūja pa nagiem ar elektrību, un šur tur izraisījās arī ugunsgrēki. Tas ir lielākais vēsturei zināmais Saules izvirdums. Tolaik gan visādi citādi nekas īpašs nenotika, jo nebija ne plašu elektrotīklu, ne satelītu, ne datoru, tāpēc lielākā daļa cilvēces to nemaz nepamanīja, ja neskaita īpaši krāšņās polārblāzmas naktī. Vienkārši nebija, kam salūzt. Ja kas tāds notiktu mūsdienās, sekas būtu traģiskas un jūtamas vairākus gadus. Būtībā notiktu pēkšņa atgriešanās laikā pirms tehnoloģijām – elektrotīklu transformatori sadegtu, bet tā nav tāda lieta, kas glabājas noliktavās un ir ātri nomaināma, to ražošana prasa palielus resursus un, protams, elektrību, kuras nav.

Savukārt, iepriekšējā cikla laikā 1989. gadā Kanādā un it īpaši Kvebekas provincē Saules izvirdums izraisīja elektriskā tīkla pārslodzi un pāris minūtēs to nokautēja uz 12 stundām. Un pēc dažām dienām vēlreiz. ASV arī to juta, bet pārdzīvoja labāk.

Protams, pēc tā notikuma visur pasaulē sāka par to domāt, elektrotīklos ieviesa papildu aizsardzību, bet tas bija sen un "ar mani jau tā nenotiks", tāpēc, ņemot vērā, cik šodien esam atkarīgi no elektrības (bez tās nekas nedarbojas), sakariem un navigācijas iekārtām, sekas būtu krietni jūtamākas.

Tāda veida "pasaules gals" ir iespējams, taču noteikt tam konkrētu datumu ir muļķīgi. Ja uz Saules notiktu milzu izvirdums un tas būtu tieši Zemes virzienā, gals būtu klāt vienas līdz trīs dienu laikā. Vai tas notiks, nevar paredzēt. Kad tas notiks, nevar paredzēt. Ir zināms tikai tas, ka tāda iespēja ir reāla un pagātnē jau ir bijusi. Kas notiks, arī īsti nevar paredzēt, var modelēt dažādas situācijas, taču nezināmo un mainīgo ir tik daudz, bet reālas pieredzes tik maz, ka skaidrs nav.

Trešais scenārijs, kas teorētiski ir iespējams, būtu kādas pārnovas radīts gamma staru uzliesmojums, kas pavērsts tieši pret Zemi, taču tāda iespēja ir pārāk niecīga, pārāk reta, nekādā veidā nav paredzama vai novēršama, un tas tiešām būtu pasaules gals – Zeme iztvaikotu vai vismaz tiktu sterilizēta, tāpēc par to nevajag satraukties. :|

Es zināju! Es zināju, ka neesmu viens ar savu kompilēšanas un pārlieku liela daudzuma atkarību sāpi! Diemžēl gadi iet, bet nekas nemainās.

> It is my personal opinion (and not popular) that gnuradio and openbts
> are difficult to build and get working properly within a reasonable
> amount of time. Its a roadblock. I've been thinking the above may
> bootstrap the community and userbase.

You're preaching to the choir here. I installed everything on a blank-slate Ubuntu 9.04 system the other day. It took over 4 hours. More than half of that was installing GNU Radio and its kitchen-sink dependency list. Why do I need to install FFTW just to get linusrp? Did they *really* have to use Omnithread and Boost when pthreads and the C++ standard libraries are right there? It's like you have to download and compile the whole internet to get this little driver. It's crazy.

<rant>
This touches on a pet peeve of mine in open source projects in general, which is the tendency to use too many external packages. You need to make a serious cost-benefit analysis before you add a dependency to a project, especially a cascading dependency, where you depend on package A, but A depends on B, but B depends on C, etc., and at every step you take the risk of something not building correctly on your target system. Just because a library is available doesn't mean you have to use it. Seriously consider limiting yourself to primary sources, like the stuff that comes with g++, instead. Here are some observations:

* The probability of being able to port an application to a new target system is inversely proportional to the total number of package dependencies.

* The number of weeks that can pass without having to patch your application to keep up with API changes in other packages is also inversely proportional to the number of packages you use.

* The complexity of all of your #defines and configuration options and installation dependencies is proportional to both the number of packages you reference and the age of your application. In other words, your installation process gets more complicated over time and gets more complicated faster if you use more external packages, because those packages are also changing over time.

In short, the more crap you pile on, the less portable, upgradable and maintainable your application will be. This is the dark side of open source development. Don't give in to it.

Maybe you're talking about some other painful aspect of the installation process, but this is the one that irks me.
</rant>

Skaidrs? Es nomērīju. Tiek savilkts mēslu daudzums trīs gigabaitu apjomā. Tas taču nav normāli!

Pa to laiku esmu uzlicis Gnuradio no portiem, taču tā ir pasena 3.3.0 versija (hmm.. kāpēc gan neviens negrib atjaunināt portu..?), kas manā gadījumā ir tikpat kā bezjēdzīga, jo man vajag vismaz 3.5 versiju, taču to jau es zināju, bet doma bija tāda, ka vispirms uzlikšu šo, līdz ar to dabūšu visas atkarības, un tad uzkompilēšu 3.6.2. Protams, ka 3.6.2 nekompilējas, jo tam kaut kas trūkst, bet Gnuradio wiki rakstīts, ka visas atkarības uzskaitītas README failā, savukārt, README failā skaidri un gaiši minēts, ka visas atkarības jāmeklē wiki, lai nav jāuztur vairāki saraksti. Turklāt procesa gaitā ir salūzusi viena no Python versijām, bez kuras noteikti 3.6.2 nevar dabūt gatavu, un vispār viss ir slikti. FUCK OSS!!

(Es vēl nepadevos.)

Murmulēšana. Kāds tur brīnums, ka *nix joprojām pēc cik tur padsmit gadiem tā īsti nevar iedzīvoties uz parasta lietotāja galda, ja tam zem pārsega ir tāāāāds sūds?

Es lietoju Mac OS X. Man savajadzējās kādu programmu, kas nav plaša patēriņa produkts, un visām platformām to piedāvā labākajās *nix tradīcijās – koda veidā. Neko ļaunu nenojauzdams, sāku instalēt.

mac:~ xf$ sudo port install gnuradio
Password:
---> Computing dependencies for gnuradio
---> Dependencies to be installed: gnuradio-atsc gnuradio-core gnuradio-gruel boost bzip2 expat icu libiconv gperf zlib cppunit autoconf help2man gettext ncurses p5.12-locale-gettext perl5.12 gdbm m4 perl5 automake libtool fftw-3-single fftw-3 gawk readline xz gsl texinfo guile gmp pkgconfig python26 db46 libedit openssl python_select sqlite3 swig-python swig bison gsed pcre py26-numpy py26-nose nosetests_select py26-distribute gnuradio-audio-jack jack libsamplerate libsndfile flac libogg libvorbis libxml2 libxslt gnuradio-audio-osx gnuradio-audio-portaudio portaudio gnuradio-companion gnuradio-wxgui py26-opengl py26-opengl-accelerate py26-pil freetype lcms tiff jpeg py26-tkinter tk Xft2 fontconfig xrender xorg-libX11 xorg-bigreqsproto xorg-inputproto xorg-kbproto xorg-libXau xorg-xproto xorg-libXdmcp xorg-libxcb python27 xorg-libpthread-stubs xorg-xcb-proto xorg-xcmiscproto xorg-xextproto xorg-xf86bigfontproto xorg-xtrans xorg-renderproto tcl xorg-libXScrnSaver xorg-libXext xorg-util-macros xorg-scrnsaverproto py26-wxpython wxWidgets-python freeglut mesa makedepend py27-libxml2 xorg-dri2proto xorg-glproto xorg-libXfixes xorg-fixesproto xorg-libXi xorg-libXmu xorg-libXt xorg-libsm xorg-libice xorg-libXrandr xorg-randrproto xorg-libXxf86vm xorg-xf86vidmodeproto gtk2 atk glib2 libffi gobject-introspection cairo libpixman libpng xorg-xcb-util gdk-pixbuf2 jasper hicolor-icon-theme pango shared-mime-info intltool p5.12-getopt-long p5.12-pathtools p5.12-scalar-list-utils p5.12-xml-parser xorg-libXcomposite xorg-compositeproto xorg-libXcursor xorg-libXdamage xorg-damageproto xorg-libXinerama xorg-xineramaproto py26-cheetah py26-gtk libglade2 py26-cairo py26-py py26-gobject py26-lxml gnuradio-cvsd-vocoder gnuradio-examples gnuradio-gpio usrp libusb-legacy sdcc29 gputils gnuradio-gsm-fr-vocoder gnuradio-msdd6000 gnuradio-noaa gnuradio-pager gnuradio-qtgui py26-pyqt4 py26-sip qt4-mac dbus libmng qwt-devel qwtplot3d gnuradio-radar-mono gnuradio-radio-astronomy gnuradio-sounder gnuradio-trellis gnuradio-usrp gnuradio-utils gnuradio-video-sdl libsdl

Kāpēc? Kāpēc? KĀPĒC? Kāpēc vienai programmai vajag tik daudz sūdu vilkt līdzi? Kāpēc tai vajag gan Python 2.6, gan 2.7? Kāpēc vajag divas Perl versijas? Kāpēc gnuradio kompilējas tikai ar Boost 1.49, bet jaunākā versija ir Boost 1.51, ko porti arī, protams, dabū, un tādēļ viss apstājas? Kāpēc to visu nevar uzprogrammēt normāli? Kāpēc to visu nevar sakompilēt jau gatavu un izsniegt lietotājam vienā paciņā? Kāpēc uz Mac programmas ir vienā .app failā, bet ar *nix tas ir tāds čakars bez rezultāta divu dienu garumā? Kāpēc? KĀPĒC? Kam tas ir izdevīgi? Man vajag tikai vienu programmu, nevis simtiem megabaitu (nemaz nepārspīlēju) ar citām!

Šodien esmu dziļi vīlies, apvainojies, sašutis un vienkārši iešu stūrītī paraudāt.

Š'on nebija diez ko jaukā diena, bet tas dīvainu sapņu dēļ, kas līdz vakaram ir palikuši kā "kaut kas sačakarēts bija", bet vairs nav pavisam skaidrs, kas tieši. Rīts sākās ar Mobiju, kas man atgādināja. Nokaitināja amatpersonas. Nebūsim pirmie, bet spītīgi. Garšoja pusdienas. Nākamgad gribu pamēģināt ITT. Šovakar nosēdēju pie haltūriņas, kas ir vienīgais vakars, kad nekur neesmu. Sagaidīšu ībeju, sākšu skaitīt laiku un likt pie sienas. Tagad pavasarī Rudbāržos ar Tedi. Paskatījos pēdējos ierakstus, ka rakstu tikai par to, kas mani interesē, bet tas mani interesē, nekā par to, kas satrauc. Jāgaida nākamo. Teikt, ka iet "vidēji", ir nenormālāk kā "normāli".