Pirmdien kādu brīdi stāvēju pie ārdurvīm, pūloties atcerēties, kāds ir durvju kods. Kāds vispār ir durvju kods? Man tas vajadzīgs gandrīz katru dienu, bet kāds tas ir.. Atminējos PIN kodu, arī veco PIN kodu. Apsvēru, kam zvanīt, kurš varētu zināt, līdz pēc dažiem mēģinājumiem tas padevās. Otrdien kādu brīdi domāju, kāpēc pusdienlaikā saule pa logu spīd tur, kur pirms nedēļas tā vairs nespīdēja. Man pavasaris sākas, kad pie pusdienām var dzert pavisam svaigu un saldu kļavu sulu. Darbā pa to laiku ir pilnīgs vājprāts, sabiedriskās attiecības ir eitupagaisu, priekšnieka-drauga vairs nav, priekšnieka vietnieka-drauga nākamnedēļ vairs nebūs, ir citas dāmas un vēl citas drāmas. Naktī biju Igaunijā, tur meklēju izeju uz pareizo pusi no lielveikala, un mani par to sita. Tā ir tā pavasara depresija? Man ir vitamīni. Iekšķīgi, taču neregulāri. Šovakar izripinājos no caur Pārdaugavu un centru, kad sāka snigt, – esmu tikpat kā pavisam gandrīz pārliecināts, ka daži smaidīja tieši sniega dēļ. Tas brīdis, kad sāk snigt, ir savādāks.