Ir Lāčplēsis. Un ir Dīvānplēsis. Varat minēt, kurš trāpījies mums... :)

citā reizē, kad jau biju vecāka, bija tā saucamā "vasaras prakse", nezinu, kur bija citi, bet biju uz praksi ieradusies viena. skolotāja izdomāja, ka kaut kur aizbrauks, un atstāja mani vienu aizslēgtā klasē, lai strādāju, proti, mazgāju logus. savajadzējās uz wc, nācās urinēt ķīmijas mēģenē.

1. klasē, esot mežā, klases pēcpusdienas pastaigā, piečurāju bikses, jo bija kauns pateikt, ka vajag uz wc. neviens gan neievēroja(?). vnk stulbi - apčurāties mežā

ko domāji, ielidoju ohio, atbraucu uz pensilvāniju, wifi parole 123super. man ļoti patīk, kad viss ir organizēts un pretimnākošs, padomāts un nokārtots. nesalīdzināmi ar herdkōru pagājušo reizi. pat džimijs jau ir padomā un cerīgi, cerīgi. iegāju dušā, padzēru mīļāko apelsīnu sulu, galdiņā stāv bībele. indietis gatavo brokastis, uz ceļiem amišu ceļazīmes, vienu karieti jau vakar redzēju, blakus sēdēja sieva garā kleitā, ļoti labi, dīķīši ar izteikti zilu vai zaļu ūdeni, bet es nestāstīšu pārāk daudz, jo čerišoju. ticis cauri robežsardzei, kura dienas laikā ir daudz laipnāka nekā naktī, kad 22.gadā mani arestēja pie meksikas, tagad otrā galā jūtos kā nabā, gribēšu kādu beizbola džersiju un kolēģim ir līdzi pleisis un es nezinu, kā labāk nostādīt stāstījumu, jo visu labo gribu paturēt sev, nevis izbārstīt ēterī. vot vot, es jau zinu, ka esat no manas puses abjūzotie čildreni, bet katram taču ir iespējas vai ne, saglabāšu labo mākonī ātrai piekļuvei un apmaiņai. god bless america and me, i need a blessing.

Mans treneris trenē vienu jaunieti, kas tikko Ungārijā uzvarēja kikboksa turnīrā. Pirms brīža noskatījos samontētu fināla mača video, kuram fonā skanēja Pet Shop Boys "It’s a Sin".

Neiedziļinoties spekulācijās par to, vai Telegram veidotājs sadarbojas ar Kremli, mani tomēr kaut kas līdz galam nepārliecina uzstādījumā, ka privātas saziņas platformas veidotājam ir kaut kāda atbildība par to, kāda veida saziņa notiek šajā platformā. Soctīkli ar publiskām diskusijām - sure. Vai ir kāda morāla vai ētiska starpība starp piecu cilvēku vai piecu tūkstošu cilvēku privātām diskusiju grupām - es īsti nezinu. Un es it kā saprotu Francijas varasiestāžu cēlos mērķus, bet mani tomēr satrauc potenciāla varasiestāžu kontrole, pat ja tas varai palīdz apkarot noziedzību. Un katram gadījumam - tam nav nekāda sakara ar vārda brīvību, jo vārda brīvība eksistē publiskā telpā. State surveillance ir jau no distopiju žanra.

Es nekādā mērā nepriecājos par to, ka visādi komunikācijas rīki tiek lietoti ieroču tirdzniecībai, bērnu pornogrāfijas izplatīšanai, kara noziegumu veikšanai, vai kam tādam, bet man grūti aizmirst, ka noziegums ir diezgan abstrakts jēdziens, un tur zem jēdziena "noziegums" var pakļūt viss, sākot ar sēņu tirdzniecību, un beidzot ar varavīksnes karodziņu drukāšanu. Un jā, brīvības cena ir risks, ka "bērni" paņems sērkociņus, un nodedzinās šķūnīti.

Citi filozofiski jautājumi, piemēram, ir par to, kurš kurā brīdī ir bērns, un kurš pieaugušais. Cilvēki, kuri uzskata, ka kāds ir jāuzrauga, jo viņi uzskata, ka kaut kādai augstākai varai ir jāpasargā sabiedrība, un tādēļ viņi ir gatavi šķirties no daļas no savām brīvībām - tas ir tāds emocionāls karuselis, kas man sāk izklausīties pēc zināmas garīgas vai emocionālas nestabilitātes. Tad vēl ir jautājums, vai nozieguma nodoms ir pielīdzināms noziegumam? Šķiet, ka parasti jau nav, un drošvien tāpēc arī ir vēlme pēc moderācijas. Tai pat laikā tā pati bērnu pornogrāfijas izplatīšana jau pats ir noziegums, ko šis saziņas rīks palīdz nodrošināt. Visbeidzot, kaut kā man ir sajūta, ja valsts zina kaut ko par noziegumu, tad valstij nevajag lielāku varu zināt, bet gan lielāku varu rīkoties. Tiesiskums ir messy business, bet ja noziedznieki tiek visādās slēgtās grupās, gan jau arī tiesībsargi tur var tikt, un visdrīzāk tur jau ir tikuši, bet tad viņiem vajag rīkus vērsties pret noziedzniekiem ar tur iegūtiem pierādījumiem, nevis tiesības vērsties pie infrastruktūras veidotājiem. Gan jau šinī salīdzinājumā varēs atrast loģikas caurumus, bet man liekas jocīgi, ja cilvēks, kurš ir uzbūvējis ceļu, būtu atbildīgs par ceļu satiksmes pārkāpumiem.

vispār man ir darbdiena un man būtu jātaisa prezentācija, kuru neesmu uztaisījusi jau pāris mēnešus un, kura rīt publiski jāprezentē, bet es vienkārši guļu uz muguras uz savas skaistās, jūlijā slīpētās, dēļu grīdas - tajos saules taisnstūrīšos, kuri krīt no loga. kā kaķis. un skatos griestos.

augusts bija diezgan iespaidīgs mēnesis.

kaut kāda laimes sajūta tomēr ir tad, kad stāvi pašu siltumnīcā un plūc dažādos tomātus, daudz garšīgākus par jebkur citur iegūstamiem

Festivāls notiek jau divdesmito reizi, un šogad mēs īpaši vēlamies pievērsties attiecībām starp mākslinieku, skatītāju un mākslas darbu – kopīgi ielūkojoties Doriana Greja spogulī, kas “atspoguļo nevis dzīvi, bet to, kurš tajā spoguļojas”. Mēs vēlamies aicināt skatītāju atmest pasīva vērotāja lomu un ļaut sev piedzīvot pasauli caur otra pieredzi – vai tas būtu putns, gliemis, kūdras purvā nogrimis sapnis, sencis, spals vai kaimiņš aiz sienas, kura dzīvē klausāmies kā mūzikā. Lai festivāls kļūst par vietu, kur nejauši svešinieki kaut uz vienu vakaru top par galveno lomu tēlotājiem, ir gatavi dalīties priekā un iet kopā cauri grūtībām – arī vissmagākajos brīžos, kuros nāve nostājas cieši blakus dzīvei.
Varbūt šis ir piemērots brīdis, kad aizdomāties par to, kā un kāpēc eksistējam šajā pasaulē. Apzināties, ka visi esam savstarpēji saistīti un ka spēles noteikumus iespējams mainīt – ielūdzot vidū tos, kuri bijuši perifērijā, izceļot sabiedrības apspiesto grupu stāstu un pieprasot vienlīdzību. Atklāt deju kā valodu, kurā paust vēlmi pēc tuvības un dot savu piekrišanu. Meklēt piedzīvojumus arī ikdienā un censties atbildēt sev – vai mana sabiedriskā dzīve atspoguļo manu iekšējo būtību? Mēs ielūdzam skatītāju festivāla gaitā uzlūkot mākslu kā nerimstošu procesu, kas veido un veidojas attiecībās ar vietu, laiku un apkārtējiem. Domājot par nākotni, aicinām iztēloties jaunu pasaules kārtību un sākt to radīt jau šodien. Vai arī vienkārši atnākt. Dažreiz ar to vien pietiek, lai notiktu pārmaiņas un varētu teikt – šī ir mana mīļākā diena!

vienmēr tas neskaidrais jautājums, vai bērndārzniekam arī vajag puķes, es, piemēram, vienmēr esmu aizmirsusi un gājusi bez, jo īpaši, ka ir divas audzinātājas un auklīte. bet šovakar puķes pašas piezvanīja īsi pēc tam, kad es atcerējos, ka esmu kārtējo reizi aizmirsusi par tām. bet tik un tā puķu pietiek priekš divām. trešā šosezon jauna un nezināma, cerams, rīt nemaz arī nebūs.

Mums te vakar sanāca pīī ar saldajiem ķiršiem, kuri atkausēti nu nemaz vairs nav saldie... Bet neies jau labu mantu podā laist, ja dārzā ir kabači! Tā nu man ir dikti laba ķiršu zaptīte pie vakara tējas :-)

Mani ir iztukšojusi vajadzība būt logiskai, funkcionålai un efektīvai

Es gribu nebūt nekur

Undoing has to be taken a step further

neticās, ka septembris ir jau klāt.

Tikko izlasīju sarunu, kurā tika pieminēts valodas modelis, kas cilvēkiem varētu sniegt atbildes uz visiem "lielajiem jautājumiem", kas ne tikai varētu aizstāt reļiģiju, bet arī nolikt cilvēkus tādā kā kartupeļus audzējošu zen hobitu miera stāvoklī, kuriem prāts būtu mierīgs, un problēmas ir ļoti piezemētas. Tā daļa par hobitiem ir mana interpretācija.

Es tā iedomājos, vai reliģija ir cilvēku nemiera produkts, meklējot atbildes uz "lielajiem jautājumiem"? Es te tā drusku vienkāršoju, jo ir jau arī filozofija and what not. Bet tātad, ja cilvēkam nav spraigu garīgu meklējumu, vai tad viņš automātiski ir dranķis? Paņemam bezdievīgus kreisus jauniešus, kas ir reālā ahūnā par klimata pārmaiņām (kur, protams, var meklēt arī merkantilus iemeslus, bet tas gan drusku nesaskan ar pārmetumiem, ka visas tās problēmas ir izdomātas, un šiem jauniešiem ir citi mērķi), vai kopumā ir norūpējušies par pasaulē mazāk aizsargātajiem, un šīs rūpes ne obligāti aprobežojas ar cilvēkiem. Un šiem cilvēkiem nevajag nekādas "mīli savu kaimiņu kā sevi pašu" vadlīnijas. Vai nevarētu būt tā, ka patiesībā atbildes uz "lielajiem jautājumiem" cilvēkos jau ir, viņiem vajag tikai atbrīvoties no šīs loģiskās spriedzes, ka atbilde eksistē bez jautājuma, un tāpēc tiek izdomāta kaut kāda lielāka un gudrāka autoritāte, kas ir pateikusi, kā ir, un tad var brīvi izelpot, un pārāk daudz nedomāt par to, vai šī atbilde, kas cilvēkā jau mājo, vispār ir vienīgā un pareizā?

Nebiju 2 mēnešus redzējis bērnus. Rasa teica, ka viņa esot vegāne. No vakardienas.

āāaaarrrggh, vasara pagājusi, nēēē...
Džīzaskraist, es neesmu gatava jaunajam mācību gadam. Kā katru gadu, haha.
Ārpusskolas aktivitātes ir daudzmaz pārskatāmas. Jaunākais dēls šogad izlēmis stāties mūzikas skolā, kas protams diezgan krietni visu sarežģī, bet tas nekas. Lai mēģina. (offtopic - zinājāt, cik maksā saksofoni? omg)
Skola nošokēja ar 4.klasnieka stundu sarakstu - ieliekot pirmdienā 9 stundas. Kas gan nav deviņas, jo pirmais ir koris, kam seko brīva stunda (logs, 4.klasniekiem!), un tad uz visi citi nāk uz 3.stundu. Izskatās, ka mans 4-klasnieks tāpēc vairāk korī neies.
Un tas nozīmē, ka visticamāk neies arī 5-klasnieks, jo viņš jau pagājušajā gadā nīdēja, ka negrib, un tagad viņam būs vēl mazāk motivācijas.
Whatever.
Pagūglēju, vai nav kaut kur kādas vadlīnijas par stundu sarakstu un mācību dienas ilgumu sākumskolēniem, bet neko neatradu.

šī būs brīnišķīga diena. visu dienu līs, es gulēšu gultā ar kaķi, grauzīšu sēmenes un skatīšos serikus. vai griestos. vai vienkārši gulēšu. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.

Poll #21685 Diena
Open to: All, results viewable to: All

Ko darīt?

Cik glīti līst!

reizēm sapņi ir dzīves vienīgais prieks

He is the true Saint, who reveals the form of the formless to one's vision, who teaches the simple way of attaining Him.

runājot par pasaules skaistumu - atkal papļāpāju ar Lomiku. liekas tik neticami un aizraujoši, ka Lomiks ir kļuvis par manu /rūķīguma/ role model.
visādi citādi - es esmu drausmīgi nogurusi. eksistenciāli un fundamentāli.

Orestam bija taisnība par Jaunību.

ieelpo elpo neelpo

gribas dzestro rudens gaisu, miglu

Auri (nē)
Auras (hmm)
Aurot (jā)
Aaura (prevalēt/pārņemt telpu)

Arvien biežāk sastopos ar vilšanos par kādu no cilvēkiem, kas iepriekš man licies ok. Varbūt tas kaut kā izriet no cilvēku paviršas pazīšanas, un tad kaut kādas viņu personības šķautnes un pārliecības atklājas tikai ar laiku. Bet varbūt mēs vienkārši dzīvojam tādos laikos, kad apkārt notiek iespaidīgs daudzums grandiozu sūdu, un visiem par šiem notikumiem ir kaut kādi apdāvināti viedokļi. No vienas puses sāpe ir par to, ka būs grūti uzbūvēt gaišo nākotni, ja pat jēdzīgie cilvēki izrādās draņķīgi vairākos veidos. No citas puses it kā jau nav svarīgi, kas galvā darās cilvēkiem, ar kuriem tu tāpat aktīvi neuzturi kontaktu, bet tad no vēl vienas puses viņi ir draugi kaut kādiem citiem sakarīgiem cilvēkiem. Un ko tev darīt, ja tu nonāc kontaktā ar šādu cilvēku pastarpināti? Apspriest to, cik garšīga ir šī tēja, un ignorēt faktu, ka kāds viņa teiks bija pilnīgs vājprāts?

Tas ir drusku autistiski, bet man sāk patikt automātiskās atbildes Teams, kad es sarunājos ar kādu nepazīstamu cilvēku, vai kādu ne-eiropieti. Ar cilvēkiem, kurus es labāk saprotu, sarunu var izbeigt daudz vienkāršāk, jo mēs abi saprotam, kad tā ir beigusies, vai un kad mēs pie tās atgriezīsimies, un nav bažas par to, ka kaut kas izskatīsies nepieklājīgi, jo mēs sen esam aiz tās robežas, kur viens otram var tiešā tekstā pateikt, ka otrs nav bijis spicākais zīmulis vienā vai otrā situācijā, tāpēc kādas tur vēl pieklājības frāzes.

"Jumprava" neinteresē. "Aurora" gan.

LEZ
BIETIS un sintētiskās uzacis

Pēdējā laikā ļoti cenšos izturēties pret to, ko es jūtu ar cieņu. Nebūt vardarbīgai pret sevi. Manliekas, jūtas ir līdzīgas maziem bērniem. Vai dzīvniekiem. Viņām viss ir īsts un pa īstam, viņām ir sava gudrība un skaistums, bet viņām vajag “pieaugušo”, kas viņas pieskata un novelk drošas robežas un iejūtīgi virza kaut kādā saprātīgā gultnē.
Nu, lūk - manas jūtas šobrīd uzvedas kā pilnīgi satrakojies zālēdāju bars. Es tumsā īsti neredzu kādu - govis tās nav, zirgi arī, šķiet, ka nē. Bifeļi? Visdrīzāk tie ir bifeļi. Un es tiešām nezinu, ko darīt. No vienas puses gribas paņemt pātagu un sadzīt viņus visus šaurā sprostā un pielikt priekšā atslēgu. Nobadināt. Varbūt nošaut? Un tad, lai stāv kaudzē un saulē pūstot smird. No otras - apgulties zemē un vienkārši ļaut, lai viņi mani samin.
Visi aploki ir nonesti, viss ir izbradāts, bars, satraucies, nēsājas apkārt. Tumsā dzirdu viņu elpas, saraustītas un siltas. Tās smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. Man gribētos tos savus bifeļus vienkārši apskaut un cieši piekļaut sev klāt. Kā es reizēm daru ar kaķi. Bet viņu ir daudz un viņi trako un man nav spēka.

Un rīt no rīta man ir tā vienkārši jāpieceļas un jāiet uz darbu.

Ir tik ļoti dienvidu nakts.

šķietami vienkārša vīnkalnu pica ar salami, tomātu, sēnēm un sīpolu ir pārsteidzoši supergaršīga!

Stadija, kurā uz wc sienas uzrakstīto "Love thyself, not thy neighbour" izlasi kā "Love Husserl, not thy neighbour" un pat neapjūc

Despite being highly confident that they can understand the minds of people with opposing viewpoints, the assumptions humans make about others are often wrong, according to new research from the Institute of Psychiatry, Psychology & Neuroscience (IoPPN) at King’s College London, in partnership with the University of Oxford. //
King's College London

mans atklājums un, iespējams  uzzinu_pedejais, bet - beidzot eksistē higiēniskā lūpukrāsa ar toni!
esmu glābta no bezgalīgi neveiksmīgajiem lūpukrāsas meklējumiem.