"Brīvdienas nav manas laimīgās dienas" - sīks būdams nesapratu šajos vārdos ietverto, to sūro sāpi paslēpto. Kaut dzīve nebūtu devusi to saprast. Bet deva un saprotu.
Priecīgus svētkus ar ģimeni bagātajiem. Kam tas liegts - virtuāli piesēžu blakus vienkārši paklusēt. Ir skaisti arī šādi, laikam.

Savas ģimenes nav, mani radījusī - zem zemes, izārdīta un bijušās ģimene - uz Siguldu pie savējiem. Es? Nez kuros svētkus viens. Pabeigšu izlīmēt viņas mammas koridoru un pamestīšu šīs tukšas telpas, lai piesēstu savā ērtajā tukšumiņā. Jā, haltūrēt brīvdienās nereti ir labāk, novērš domas, dod gandarījumu.

Brīvdienas indeed nav manas laimīgās dienas.

Ļoti iepatikās tumšā pasaules mūzika no Cul De Sac - Death of the Sun. https://www.youtube.com/watch?v=ix8oRhTya0Y
Viņu sadarbība ar amerikāņu primitīvistu Feihiju ir dievs https://youtu.be/yB2eM_M21FM?si=e8gyJXpTnfkdRuuV

delfi-wdf-titulraksts: "Ziemassvētki bez Jēzus dzimšanas ir kā smiekli bez iemesla", atgādina Lietuvā cienīts argentīniešu priesteris

vēl nav Ziemassvētki, bet ir notikuši jau tik daudz labi brīnumi

KC½

Kebabpratība

Rīt dzd.
Zsv ir labi. Nav dzd depresa. Jo ir Ziemsvētki.
Pati sevi nolieku 2. plānā.

ir kļūdas, šodien vairākkārt 'eksāmens te būtu beidzies', trīs reizes braucu no Krasta ielas uz Lāčplēša un tad 'krustojumā griezies pa labi' kamēr sanāca kā vajag un kur vajag un laba trajektorija un pārliecinoši, bet divas reizes braucot bez instruktora sapratu i ka ir kur augt, i ka lieli cilvēki ar tiesībām brauc kā lohi un galīgi nepārdzīvo :D

šodien kopumā braucu kādas trīs stundas un man vēl vakara pasaciņa un iespējams jāizkar veļa, bet es gribu tikai gulēt, siltu saldu tēju, pasēdēt klusumā un atiet un vannā. nu un vēl moš nokniebties varētu ja nebūtu jau beigta un pagalam :D

Egles man nav, bet es sev uzdāvināju civilizāciju vii.

Pārējie varianti kaut kā nedarbojas, šķiet, pret pasauli jājūt klusa žēlsirdība.

šorīt ar lellīti un vīru blakus uz Sarkandaugavu pēc bērna laimētās balviņas (vai tiešām netiksiet pirms svētkiem, bērniņš droši vien ļoti gaida savu balvu)* un tad pa to lielo pārvadu līdz VEFam un tad uz darbiņu (biju ļoti laicīgi!) un tad vakarā uz pulciņu vietu pēc bērniem, paspējām uz autobusu, paspēja pie vecmāmiņas eglīti pušķot, apēdu trīs mandarīnus un vajag fiksi iznevarēt jo man tūlīt būs braukšana un dzīve ir brīnišķīga, bet es drusku gribu atelsties. vakar ar lellīti uz patversmi aizvedām rotas, meikapu u.tml. (beidzot, centos aizvest jau vismaz gadu) un es atcerējos, ka esmu kaut kad (oktobrī?) nopirkusi Zsv dāvanas tēvam un vīram un kaut kur nogrūdusi. bērniem īsti nav. darba kolēģes nepareizi saskaitīju

*ja zin, tad gaida, man bija ne līdz balvai, bet izdarījām un tas būs brīnišķīgi

Man patīk ieteikt kādam filmu un pēc tam skatīties to vēlreiz. Tajā brīdī filma vairs nav tikai stāsts uz mana ekrāna, bet arī saruna ar to cilvēku, kurš to skatās.

Rakstu tekstu, kurā ir minēti influenceri. Skatos uz piedāvātajiem dažāda neveikluma līmeņa latviskojumiem (ietekmētājs, sliecinātājs) -- nu nav, nav. Lai kāda ir vārda burtiskā nozīme angļu valodā, nevaru atbalstīt ideju, ka ietekme vai spēja panākt, ka kāds nosliecas par labu kaut kam, ir viņu esence -- tas, kas šos sociālajos medijos aktīvos "reklāmstabus" atšķir no jebkā cita. Bet vienlaikus kaut kādā līmenī jūtos kā tāds kā valodas nodevējs, kas gatavs akceptēt anglicismu kā ērtāko risinājumu tā vietā, lai piedāvātu jēdzīgu apzīmējumu latviešu valodā.

Savukārt no otras puses -- mums ir veselas nozares, kur oficiālie termini ir tieši tikpat primitīvi pārcelti no kādas citas valodas, un valodniekiem tas acīmredzot ir šķitis ok.

Mani nakts murgi ir pacēlušies jaunā abstrakcijas līmenī. Es pamodos, un vairs nevarēju aizmigt no sapņa, kur kāds random ļaundaris vajāja random bērnu, kuram mēģināja palīdzēt kāda random sieviete. Pamodos es tajā brīdī, kad sievietei un bērnam diez ko labi neveicās ar bēgšanu, un ļaundaris sāka dauzīt ārā stiklus telpai, kurā bērns ar sievieti bija paslēpušies. Man uz šo situāciju bija kaut kāda perspektīva, bet pēc visa spriežot nulle klātbūtnes. Kaut kāds pats savu murgu dokumentālists, kurš atrodas kameras šai pusē, un nespēj iejaukties. Varētu jau nodarboties ar sevis pseidošrinkošanu, un meklēt sevi bērnā, sievietē vai ļaundarī, bet man ir sajūta, ka tā ir tīra apziņas plūsma par to, ka dzīvē eksistē sliktie spēlētāji, un viņi dara lietas, kas nav ok, un es nespēju salāpīt visu pasauli. Nav nekas tāds groundbreaking, bet tāpat kaitina, ka tas traucē normāli izgulēties.

Man negribētos savā cibā ierobežot iespēju nepazīstamiem cilvēkiem man iebilst, jo man primāri interesē kāda viedokli saprast, ja tur, protams, ir ko saprast, bet šī ir arī mana telpa, kuru man nav intereses pārvērst par publisko izgāztuvi. Mani ir ļoti grūti nokaitināt, bet es redzu, ka šī mana īpašība ir kaitējusi šai vietai. Man šķiet, ka es beigšu tolerēt arī tos, kas uz šejieni nāk tikai savā manjakālajā fāzē, lai gan ir gana adekvāti vai vienaldzīgi pret manu personu pārējā laikā. Es ne no viena nesagaidu spēju uz paškritiku, bet cilvēki ar hronisku empātijas trūkumu šeit nebūs velkomēti.

nokavēju savu cibas dzd, kas bija 19. dec. 2002.

neko nerakstīju.

pēc tam nākamais:

Janvāris 24., 2003

16:15
cilveeki man zvana, suuta faxus un veestules pa pastu, raxta e-mailus un jautaa, kaalab gan es neko neieraxtu dienasgraamataa. Nezinu. Man ir sajuuta, ka kaads man seko.

Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā.

Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā.

Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :)

Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o

Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies.

Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?

Gribu bezrūpīgas vasaras, kurās vienkārši vaibot ar kādu un klausīties mūziku, nu gluži kā šajā videoklipā. Un cik ļoti šie dziesmas vārdi ir mana Tēvreize:

te viens vegānisma advokāts raksta:

http://klab.lv/users/black_data/2216747.html?mode=reply

//Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.//

Nē mēs nekādus paradumus nemainīsim, tajā pašā laikā uzlabojot dzīvnieku labturību, kas novērš minētās bezjēdzīgās ciešanas [kuru domesticētajiem (arī pārtikas) dzīvniekiem jau tā ir mazāk nekā savvaļas dzīvniekiem.]

+ zaža zālēdāja sašutums:

//es pat nezinu par ko man ir lielākas dusmas. par to, ka ar savām finansēm piespiedu kārtā jāpiedalās dzīvnieku spīdzināšanā vai ka cūkgaļas karbonāde ir lētāka par faking gurķiem.//

Nu ļoti labi, es esmu apmierināts ka no maniem nodokļiem atbalsta tādu produktu ražošanu kurus es ēdu.

Thread & Folders

Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.

Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.

Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.

Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.

atjaunot savas AES

https://edition.cnn.com/2025/12/22/asia/japan-nuclear-reactor-restart-kashiwazaki-kariwa-intl-hnk

nemūžam nerādītu nevienam savu spotify wrap-up

Mani uzrunās tikai sieviete tīģeris, kas izgājis cauri mušmires uz zemes novietotam hunger games mākonim, kur tā, nometot tīģera apveidu, pieņems cilvēka izskatu ar rudi oranžu trijstūri. Bet es tik un tā ņemšos pārkārtot ledusskapja plauktus, lai ir kur paslēpties, kad spels kritīs.

Marakesha ar visadiem piedzivojumiem, sezam Riada Boussa brokastiis

1.nedelja beigta - nespeju ticet ! bet
- zero alkohols
- normala esana- 3 skivji un snaki katru dienu,
- protein-based viss un skaitam kalorijas, bet bez bada- vispar 3 lieli skivji ietilpst tais 1200- 1500kcal
- minus 2.6 kg
- pie tam atradu labu dietologu, ar 3d body scan mashinu un humoriigu
- tievums es jau naaku :)

Ps brokastis te protams bija karbu Niagara
Es dabuju no ta visa:
- 1 varita ola
- 3 mazie kausetie sierinji 3stura iepakojumos
- kafija ar pienu
- bet nav slikti! 290 kcal/ 18gov/ 2g oh

lellīte ir mājās!!!11 šodien vajadzētu pabraukt

vispār šodien jūtos gandrīz augšāmcēlusies - ceturtdien vakarā atslābu par mammu, sestdienu kaut kā ar Dievu uz pusēm, vakar nogulēju garšļaukus, bet esmu atgriezusies apritē - vakar jau šo to piekārtoju, iesaiņoju kolēģēm dāvaniņas - stacijas tunelī nopirku (1,30€) gredzenu pirkstu masāžai, kas ir kolosāla lieta visādos aspektos (sīkā motorika, apzinātība, mikrocirkulācijas uzlabošana, masāža muzkulīšiem, atslābina rokas, kas nereāli svarīgi ja strādā ar rokām, roku-smadzeņu veicināšana u.t.t.), tagad mazgāju jau otro veļas porciju, salikta vismaz vēl viena, nr.3 nomainīja gultasveļu, sīki izrotāja eglīti (vīrs no meža manā mikrobā ielika trīs (!!) eglītes

vēl ir plāni un darāmās lietas, bet drusku uznāca miedziņš :D

no dzīvokļu sludinājumiem: "...lielisks risinājums dzīvošanai"

Traktora groži pamesti lāpstas

Stingrejs

Patētiskās bioloģes

Punkts ir arī piercings.

Opozīcijā esošās Nacionālās apvienības (NA) deputāts Artūrs Butāns iesniedzis priekšlikumu grozījumiem Darba likumā, kas paredz darba devējiem darba sludinājumus publicēt valsts valodā.

aha, visi LV strādājošie uzņēmumi ar HQ ārzemēs un darba valodu angļu tagad savās www lapās pie Latvija drop down liks sludinājumus latviešu valodā, tā Latvijai kļūstot par pirmo valsti, kas tā pieprasa.

Izvelciet, lūdzu, Butāna kungu no alas vai vismaz iemāciet viņam angļu valodu.

Atceros, kā vairākos mirkļos pie sevis nodomāju "šo mirkli es noteikti gribu atcerēties un atcerēšos" un neko neatceros, protams.

Kāds nevar izskaidrot kas ir noticis ar publisko egļu noformējumu pilsētā? Kāpēc lampiņas vienkrāsainas? Agrāk viņi mācēja taisīt daudzkrāsainas.

Sēžam lielajos kapos. No friends to call, no one to meet.

Jo vairāk internets piegādā Deivida Linča dzīves filozofijas citātus, jo lielāka plaisa veidojas starp to tēlu, kas man pusaudža gados ir izveidojusies par viņu no Tvinpīkas laikiem, un to priekšstatus, kas arvien vairāk nostiprinās šobrīd. Es pat teiktu, ka viņš varētu būt iedvesomjošākais kino režisors kino vēsturē (nejaukt ar "ietekmīgākais" un citiem epitetiem), un kaut kad eventuāli kļūt par tādu kā Alanu Votsu. (Latviešu valoda ir tāda jocīga lieta. Kāpēc jaudas mērvienība ir "vats", bet Alans ir Vots? Tas laikam tomēr ir saistīts ar "Watt" un "Watts".)