Es kaut kā šo filmu biju atlicis malā kā "erotiski pielādētu", un kaut kas par threesome. I don't kink shame, bet mani kaut kā neinteresē skatīties hot video saturu vienam pašam, un man šķita, ka mani filma garlaikos. Nosacīti viņa piepildīja manas bažas, un tur pat īsti nebja... visa apsolītā. Bet vakar noskatījos kaut kādu random YouTube video par pagājušā gada labākajām filmām, un šī filma atkal tika pieminēta. Gāju apskatīties, vai viņa joprojām ir manā vačlistē, un, dēm, cik daudz zvaigznes mani letterboxd virtuālie draugi ir tai salikuši.

Nesapratu haipu, bet neskatoties uz to, filma tomēr aizķēra vārīgās vietās. Teniss var būt laba un vienkārša metafora kam vien vēlies, vai tās būtu nepiepildītas alkas pēc naudas, ģimenes, kaut kādiem abstraktiem un nereālistiskiem priekšstatiem par mīlestību, you name it. Un tad tu ar savām alkām būt pieņemtam, esi kādam instruments šo mērķu sasniegšanai. Is it toxic enough? Šovasar man mašīnā diezgan bieži skanēja viens muzikāli jauks gabals, kur uz riņķi tika skandēta frāze "you are enough". Un lai gan man šī frāze liekas ārkārtīgi klišejiska, man izstāstīja stāstu par cilvēku, kurš kādā jogā apraudājās dēļ šīs frāzes. Neskatoties uz banalitāti, alkās būt pieņemtam ir tomēr ļoti liels spēks, pat ja tas slēpjas tajā, ka tevi spēj noturēt delūziju varā.

Vēl es iedomājos par to, ka cilvēkiem ir ļoti liela nosliece vēlēties nodarīt sāpes tiem cilvēkiem, kuri mums vienā vai otrā veidā ir svarīgi. Pat ja mums reizēm kaut kādu dīvainu emociju uzplūdā ienāk prātā vēlme, piemēram, saskrāpēt kādu mašīnu, mums tāpēc nerodas vēlme arī sameklēt random mašīnas īpašnieku, un viņam austiņā iečukstēt, ka tu to izdarīji. Turpretī vēlme kaut ko nodarīt vistrāpīgākā brīdī kādam ko tu pazīsti ir tāds endorfīnu, adrenalīna, es pat nezinu kāds būsts, bet tāds, kas spēj panākt, ka viss tavs ķermeņa apmatojums saceļas stāvus.

Bet ļoti laba lieta par šo filmu, ko es esmu palaidis garām, ir tā, ka Reznors ar Rossu ir bijuši filmas saundreka autori. Tā match ball dziesma likās tik pazīstama un tik laba. Varbūt es viņu jau biju dzirdējis, tikai nezināju, ka šie džeki tagad dara tādu mūziku.

https://youtu.be/i25uKE65iKk

St. Vincent jau kuro vakaru spēlē Stīvena Kolbēra šova pavadošajā ansamblī, un Stīvens regulāri ar viņu aprunājas, bet nekādas intervijas, nekādas muzikālas pefromances. Verī suspiš! https://youtu.be/gZeTm4t7kJw

Bet ir parādījies šis kavers.

Redz kur mana mīļākā NIN apskatniece analizē Halsey jaunāko albumu. Kas nav liels pārsteigums. Bet viņa norādīja uz vienu interesantu detaļu par dziesmu "Whispers". Patiesībā vairākas, bet es šoreiz par to, ka dziesmas tekstā vārds "whisper" vispār neparādās, bet dziesmā ir "whispers". Tas atklāj dažas jaunas dimensijas šai dziesmai.

Kas interesanti, Jūtjūbē jau ir "Whispers" amatieru kaverversijas (click). Pie tam kaverversija ir publicēta ne tikai ātrāk par šo apskatu, bet tanī pašā datumā, kad pašas Halsey kanālā parādījās šīs pašas dziesmas lyric video. Cilvēki ir pavilkušies.

https://youtu.be/nxCNMBiY8DQ

https://youtu.be/GNqgPeRO-Pw

Jau diezgan ilgu laiku no Reznora un Rosa nekas netiek gaidīts, izņemot kārtējo filmas skaņu celiņu, bet tikko ir iznācis Halsey albums, ko šie abi ir producējuši. What is a shit thing to say, ņemot vērā, ka šis ir ļoti personisks šīs popdziedātājas darbs. Tas nav zelts, bet tur noteikti ir daudz pērles. Tas, protams, atkarībā no tā, kur mēs noliekam latiņu, jo nebūt ne viss, kas ir nācis no paša NIN, ir zelts. Vēl šis tiek salīdzināts ar How to Destroy Angels, kas kaut kādā ziņā ir pamatoti, bet pārsvarā tomēr ne. Šis tomēr nav Reznora un Rosa side project, bet Halsey projekts sadarbībā ar abiem kungiem, līdz ar to popmūzika ir šī visa centrā. I assume ļoti kvalitatīva popmūzika, bet tomēr.

Bet es beigšu izlikties, ka man ir visi pareizie vārdi, vai ka man vairs baigi interesē sekot mūzikai, kur nu vēl nosegt arī popmūziku, tāpēc ielinkošu Anthony Fantano apskatu (click), kuram vienmēr ir visi pareizie vārdi un zināšanas, pat ja ne visam nākas piekrist.

Bet Whispers, kas Anthony apskatā, šķiet, nav pat pieminēts, manuprāt ir lielākā pērle. Dark shit ar visiem pareizajiem NIN creeping on taustiņiem kaut kur no The Fragile. Why didn't you love me, daddy - much.

Es nešērošu nekādus linkus, lai neviens mani pēc tam nevainotu, ka es viņus kaut kur esmu ievilinājis, bet Reznors ir svaigi kā nošērojis savu sadarbību ar Danny Elfman. Es kaut kur jau biju licis "Happy" mūzikas klipu, bet Danny Elfman ir interesants mākslinieks. Interesants kā kafija ar speķi, kas tumsā spīd. Viņš ir daudz sadarbojies ar Timu Bērtonu, un, piemēram, "The Nightmare Before Christmas" saundreks ir viņa veikums. Tāds glūmī un krīpī tips. Nu lūk, Denijs ar Trentu ir uztaisījuši kopēju versiju dziesmai "True". Klips ir diezgan interesants. Vairāk gan NIN estētikā, jo paša Denija klipi man vairāk atgādina Igorrr (lai nu cik tur to "r" burtu ir grupas nosaukumā) klipus. Bet tāpat interesanti. Šķiet Reznors nav kāpis tādā šīzā kopš deviņdesmitajiem.

Runājot par Igorrr, kādus piecus gadus nebiju Kilkim Žaibu, un tāpat neizvairījos no grupām, ko esmu redzējis neskaitāmas reizes, bet Igorrr bija iespaidīgi. Konkrētā skatuve un konkrētā skaņa. Kā viņi varētu izklausīties Melnajā Piektdienā es nestādos priekšā, jo skaņa ir lielāka par to telpu.

Es esmu noskatījies tikai divus video (then again, tas būtu "tikai", ja tie būtu piecas minūtes gari), un esmu nofascinējies ar aizrautību, kā var tik ļoti iedziļināties dziesmā. JūTjūbē ir vēl tāda veida saturs, bet šis ir closer to home dēļ Nine Inch Nails. Ne tik close tu home kā šo video autorei. NIN daudz vairāk nozīmēja cilvēkam, kas man ar viņu iepazīstināja. Viņam bija vairākas cibas, bet tajā ko es atceros (jo NIN, lol), pēdējais ieraksts beidzas ar "Trents, maita, matus nogriezis." Anyway, lai visiem ir labi, tur kur viņi ir. I'm still around. NIN lirisko daļu atstāsim citiem cibas ierakstiem.

Ir tik savdabīgi skatīties, kā NIN tiek iztirzāts caur mūzikas kanonu prizmu. Tai pat laikā arī Trents bērnībā spēlēja klavieres, un zina visus šos mūzikas likumus. Tas ir apmēram kā ar visiem gleznotājiem, kuriem vispirms vajadzēja iemācīties zīmēt, lai pēc tam varētu zīmēt savus kubikus, kas kļuva par lielo mākslu. Un tā kā mūzika, līdzīgi kā humors, balstās uz tension and release, zināšanas par to, kas rada tension, un kas dod release, ļoti noder radot jaunas muzikālas formas. Un Trens ir master of tension. Tāpat kā Hičkos ir master of suspense.

Cita starpā ir tomēr drusku jocīgi, ka krāsā, skaņā un ritmā ir kaut kas tāds, kam ir strikts nodalījums un robeža, lai gan pašas šīs prādības ir spektrs. Par krāsu pieminēšu vien to, ka dažādām kultūrām ir kaut kādas vienojošas lietas, bet tur ir arī sakars ar valodu, tāpēc par to tagad ne. Bet mūzikā tie paši nošu garumi ir interesanta parādība. Tā, itkā cilvēks būtu pieslēkts kaut kādam kosmisma pulsatoram, kas liek laiku sadalīt kaut kādos konkrētos nogriežņos. Un ar skaņu ir līdzīgi, jo ir kaut kādas lietas, kas ausij šķiet jocīgas, bet citas harmoniskas. Tipa civlēkiem dzirde ir spektrā no, līdz, bet šinī spektrā kaut kādi "punkti" ir labāki par spraugām starp tiem. It's all fishy.


https://youtu.be/RSxJxHa4YK4

Ha! Runājot par dvēselisku čerņu, Reznors nācis klajā ar paziņojumu, ka viņš pirms 20 gadiem esot teicis, ka Mensons nav labs cilvēks, un uzskata tā joprojām.

Es kaut kad augstprātīgi pasmīkņāju, kad cilvēkiem lūza sirdis par Hermaņa publiskajiem izteikumiem. Ir bijušas arī citas reizes, kad cilvēki masveidā vīlās savos elkos. Un lai arī es pa grīdu nevārtos, tomēr ir interesanti sevī šobrīd pavērot sajūtas, kas rodas saistībā ar Merlinam Mensonam izvirzītajām apsūdzībām. Pēdējos divdesmit gadus es neesmu baigi sekojis viņa aktivitātēm, bet toreiz viņš bija diezgan relevants mākslinieks. Efektīvākais no viņa instrumentiem, protams, bija spēja šokēt cilvēkus, bet tas nav viss, kas viņš bija, un es esmu gatavs par to pat pastrīdēties. Bet tagad ir jocīgi vērot, ka džokers pats ir kļuvis par liekuli. Galvenokārt, protams, noliedzot apsūdzības. Jo cik gan vēl lielāks varētu būt sarkanais karogs, ja cilvēks, kurš nekautrējās pielaikot antikrista titulu, pēkšņi apgalvo, ka nav ļaundaris.

Vēl ir interesanti retrospektīvā paskatīties uz lietām, ko tu esi zinājis jau iepriekš. Viens no iemesliem kāpēc es pārtraucu interesēties par viņa daiļradi, bija Mensona pēkšņā fokusēšanās uz personīgajiem dēmoniem. Kaut kādā līmenī, protams, viss ir personīgie dēmoni, bet visa tā kašķēšanās ar grupu, līdz ar to neizbēgamās izmaiņas pašā mūzikā, kaut kā šķita bezgaumīga. Tad tur viņam sākās kaut kādas mīlas drāmas, un tas bija vēl garlaicīgāk. Kādas antikristam var būt mīlas drāmas? Viņš taču ir kā Jēzus, tikai otrādi. Tagad uz to visu var skatīties citā gaismā. Jau tad gan dziesmai, gan klipam "heart-shaped glasses" bija jocīga slava, tad tagad ir pavisam jocīgi, ka klipa galvenā varone ir arī galvenā apsūdzētāja. Un ir savdabīgi klausīties arī citas dziesmas kopš tā laika, nedomājot par to, vai tur nevar atrast vēl kaut ko atmaskojošu. Ir, protams, arī streight weird lietas, piemēram, Mensons ir romantizējis savulaik slavenā vācu kanibāla attiecības ar savu upuri. Vienvārdsaot, tāds konkrēts downward spiral.

Runājot pat downward spiral, nez kā būtu uzzināt, ka Reznoram arī ir Me Too epizodes. Ja mēs runājam par dvēselisku čerņu, tad viņam tur ir riktīgi ko piedāvāt. "I wanna respect you like an animal" mēme iegūtu pavisam citu garšu.