| |
| Varbūt ne dziļi analītiski, un ne ar cipariem un diagrammām, bet caurmērā ir skaidrs, kādēļ parādījās tāda lieta kā MTV. Mūzikas video zelta ēra. Jūtjūba ir attīstījusi tādu fenomenu kā "liriku video" (kaut kā šis latviskojums uz sekundes desmitdaļu uzkar CNS, bet var padomāt par veiksmīgāku versiju). Un arī tas ir visai loģiski. Tev ir dziesma, tev ir kompis - ķap, ļap, un smuki krāsaini burtiņi lēkā pa ekrānu. Kādi tik šedevri nav redzēti šinī žanrā. Toties pat blekmetālistu dziesmas sāk meikot sensu. Jā, un tad ir tie klasiskie mūzikas video. Un te jautājums - vai tu vari nosaukt kādu krutu klipu, kas tapis, tiksim, 2013. gadā. Man ir versijas, bet roku uz sirds uzliekot, nevaru apgalvot, ka es esmu noskatījies kaut vienu no sākuma līdz beigām. Pat tad, ja tu nebīdi gudrus ekseļus, vai neraksti vēl gudrākus e-pastus, tik un tā dziesmai skanot tu vēl nočeko, vai kāds nav iekomentējis tavu albūmiņu. | |
|
| Kā liecina mans profils, esmu Last FM kopš piektā gada, bet tomēr kāds man stulbenim varētu paskaidrot, kā tas saits strādā šodien? Nu, ja reiz te kāds ik pa laikam tviterī postē ko ir klausījies beidzamās nedēļas laikā. Es tik māku paskatīties, kāds drūms blekmetālists es kādreiz esmu bijis, sameklēt arī kādu dziesmu, bet ar to klausīšanos iet štruntīgāk. Jūs visi, ko, maksājat par šo fīču? | |
|
| Viena lieta ved pie citas, vienu radio klapē ciet, otru ver vaļā. Jā, jā, kurš gan tos radio 21. gadsimtā vispār klausās? Bet atbildot uz Radio LOL sāgas sakarā uzdoto jautājumu, a ko viņi ēda pusotru gadu - disenes. T.i. ne pašas disenes, protams, bet visādi Grēviņi disenes spēlē par naudu, un, ja tev diseņu spēlēšanas arods ir atkarīgs no publicitātes, jābrīnās, ka Radio LOL neiemanījās no Grēviņa vēl arī naudu iekasēt, ibo radio dīdžeja profesionāls darbs ir vien iespējams Radio SWH vai Latvijas Radio, viss pārējais ir hobijs un sabiedriskais darbs. T.i., ja Grēviņš ir profesionāls radio dīdžejs, tad Venoms ar Neonu radio NABA arī ir profesionāli dīdžeji. Vai, piemēram, arī es varētu teikt, ka esmu bijis profesionāls bruņinieks.
Bet labi, par tām diskotēkām. Tā pat kā te nesen tika diskutēts, ka mūsdienās nevienam nafig nav vajadzīgas albumu recenzijas, un nevar šim apgalvojumam nepiekrist, arī dīdžejošana, ar ko nupat nodarbojas teju visi, principā ir hobijs un dzīvesveids. Ok, aparāta amortizācijas izmaksas, vēdera tiesa un naudiņa kādai jaunai platei, to es saprotu. Bet tas, ka kāds no šī aroda varētu dzīvot, tas gan ir īpatnēji. Par ko tad tiek maksāts? Par dīdžeja lielisko gaumi? Es saprotu, ka kompetenču sarakstā būtu jābūt nojēgai kā saspraust vadus, spējai pielāgoties auditorijai, zināt vecos gabalus un būt skaidrā, bet spēja pārdot savu muzikālo gaumi, manuprāt, ir pielīdzināma talantam, kad banka spēj iekasēt komisiju par konta atlikuma apskatīšanu bankomātā. Man jau šķiet, ka muzikālās preferences katram ir kā pirkstu nospiedumi, un tikai sakritības pēc mums visiem ir pa pieciem pirkstiem katrai rokai. | |
|
| Tomēr turpinot par mūziku. Vispār tieši pavasarim piedien agresīva mūzika, un es ne par žanru. Visāda veida melanholijai var ļauties rudenī, kādam kačīgam rokam vai pankam vasarā, bet pavasaris pēc savas būtības ir agresīvs. Pavasari plosa vēji un indīga saule, viss laužas uz āru, visi visapkārt drāžas pēc savām iespējām un tikumiem, rauj un plēš, lai tikai atgūtu ziemā neuzņemtos labumus. Savukārt ziemai vispār piestāvētu klusums, iekšējais dialogs un hibernācija. Bet, tas tā, tas attiecas uz vietām, kur ir četri gadalaiki.
Sava dimensija ir arī diennakts ciklam. Intensīva pamošanās, kas pārot ritmiskā rosībā, ko var noslēgt ar kāpinājumu, bet var uzreiz pāriet pie mierīgiem toņiem. Un tad jau klusums un miegs. | |
|
| Vienreiz šo joku es jau izpildīju, bet nu jau atkal izvilku vienu vecu disku ar muzīku. Tagad dzeru tēju ar biezpiena sieriņu, un klausos Beherit, lai arī piedienētos rīt ripas, un noskalot ar šņabi. Lūk, tā aiziet tā pasaules godība, un nekas vairs nav pa īstam. Es, drošvien, ilgi varētu sajūsmināties par to, kādas grupas tik nav šinī diskā, bet jums tā pat nav interesanti. Tomēr Beherit nepieminēt vienkārši nevarēju. Somu blekuha vispār ir kaut kas īpatnējs, jo, pirms visiem Fintrōļiem, Spainfārma un Nigthwish, starp tiem visiem dūdieviņiem arī bija sick-true metālisti, un Beherit šinī ziņā ir kulta statusā. Var mēģināt sagūglēt visas Sadomatic Rites kaverversijas. | |
|
| Nez, Latvijā šis žanrs (skatīt video) ir pārstāvēts? Bija Higinsoni. Jā, nez, Motorium arī vēl spēlē? Bet par Kontrust, šis Ēdelvaiss visapkārt vienkārši ir burvīgs. Mums vajag grupu, kas lina kreklos, pastalās un adītās zeķēs ņemtos pa Gūtmaņa alu, kāptu Gaiziņkalnā un dejotu Pokaiņos. http://youtu.be/eUO9SNCBL6U | |
|
|