Nezinu, kā Placebo ir izdevies dabūt no sevis ārā tādu albumu divatā, kāds ir viņu jaunākais albums, bet palikt bez šāda bundzinieka ir fucking harsh. Īsti Placebo fani drīkst man mest ar kaut ko smagu, bet pēc dziesmas "Happy Birthday In The Sky", izlasot "their first album to be recorded as a duo, following the departure of drummer", es biju pārliecināts, ka bundzinieks vienkārši nomira. Iespējams gan, ka pazaudējot šādu bundzinieku, sajūta varētu būt līdzīga.

https://youtu.be/PCXRLrZpX-4

Kamēr es nevaru atrast neko svaigu klausāmu no smagākiem žanriem (btw, Nokturnal Mortum no jauna ir ierakstījis Lunar Poetry, but šī ir pārāk specifiska lieta, jet noteiktās aprindās šis ir ievērojami), tikmēr padalīšos savu jaunāko atklājumu popmūzikā.

Ir tipa tāds joks, ka katrs trešais floridā vāra amfiku, tad lūk šis duets galīgi nepalīdz cīnīties ar stereotipiem. Vizuāli mazliet atgādina The Florida Project. Klipi ko vien ir vērti. Bet es noskatījos arī dažas live sesijas, un ar kvalitāti tur viss ir vislabākajā kārtībā. Kad uznāk vientuļš dejojamais, (which I do it a lot recently, jo kuram gan vajadzīgi cilvēki, kas to vien dara, kā izplata baktērijas), šis ir tā diezgan viegli un gaiši.

https://youtu.be/VDndE432GpU

https://youtu.be/VDndE432GpU

Lai gan šodien viss vairs neliekas tik gloomy, tomēr šī bija diezgan rought nedēļa. Kad vienā brīdī likās, ka es vairs neko nevaru un negribu, visums atnāca un pateica, ka viens darbs vismaz šonedēļ liks man mieru, un es varu mazliet atslābt. Atslābt nozīmē, ka es tikko beidzu strādāt, bet vismaz smadzenēs visu laiku neklauvē tas, cik ļoti es netieku ar visu galā.

Un tomēr es apbrīnoju to, kādu nozīmi cilvēki piešķir šim "ir jāizdara". Es nesaprotu, kā ir iespējams celties ar domām par to, kas šodien ir jāizdara, iet gulēt ar domām, kas būs jāizdara rīt, attiekties pret šo visu bez mazākās ironijas, un nesajukt prātā. Nespēju es iztēloties Sīzifu laimīgu.

Tai pat laikā darbs ir tas, kas novērš uzmanību no lielās bezjēdzības bildes. Works like magic. Tikko kā darbu steidzamība atkāpjas, visas iekšas sabirst mazā, nelaimīgā čupiņā. Ir, protams, arī citas rutīnas, kas piešķir dzīvei ilūziju par jēgu - sports, šrinks, filmas, mūzika. Paldies ziemai, šonedēļ visa rutīna sabruka, un parādījās trauksme. Ja vēl parādās kāds brīvāks brīdis, pēkšņi vairs nav skaidrs, ar ko šo brīvo laiku aizpildīt. Un šo visu es salīdzinu ar dzīvošanu miglā.

Bet ir tas otrs apziņas stāvoklis. Migla atkāpjas, un es redzu, kas visas šīs rutīnas lietas patiesībā ir. Tas ir kā redzēt viņām cauri. Bet šinī skaidrībā nav ne kripatiņas augstprātības. Tieši pretēji, visa augstprātība, nicinājums un dusmas ir aktuāli miglas stāvoklī. Šinī stāvoklī, apzinoties savu niecīgumu, pazūd bailes, smagums un nevēlēšanās būt. Life has no meaning, call the ambulance - šis nav par mani. Man nav arī ideju par to, kā piešķirt šim visam savu nozīmi, bet par to šinī stāvoklī nav arī nekādas panikas.

Es vairāk gribēt šo skaidro sajūtu, un mazāk miglas. Pirmo reizi šāda sajūta man bija pirms kādiem sešiem gadiem, kad es ievērojumi samazināju alkohola patēriņu. Ne tā, ka es pārtraucu lietot alkoholu, bet man iepatikās skaidrā sajūta, un negribējās atpakaļ konstantajā dūmakā. Tās bija tādas kā konstantas mikro paģiras. Mani sāka kaitināt nespēja tvert pasauli skaidrām acīm. Tagad gribās to nākamo skaidrību padarīt biežāku. Tur ir daudz vairāk viegluma.

https://youtu.be/dLxPIOxgkM0

Es nešērošu nekādus linkus, lai neviens mani pēc tam nevainotu, ka es viņus kaut kur esmu ievilinājis, bet Reznors ir svaigi kā nošērojis savu sadarbību ar Danny Elfman. Es kaut kur jau biju licis "Happy" mūzikas klipu, bet Danny Elfman ir interesants mākslinieks. Interesants kā kafija ar speķi, kas tumsā spīd. Viņš ir daudz sadarbojies ar Timu Bērtonu, un, piemēram, "The Nightmare Before Christmas" saundreks ir viņa veikums. Tāds glūmī un krīpī tips. Nu lūk, Denijs ar Trentu ir uztaisījuši kopēju versiju dziesmai "True". Klips ir diezgan interesants. Vairāk gan NIN estētikā, jo paša Denija klipi man vairāk atgādina Igorrr (lai nu cik tur to "r" burtu ir grupas nosaukumā) klipus. Bet tāpat interesanti. Šķiet Reznors nav kāpis tādā šīzā kopš deviņdesmitajiem.

Runājot par Igorrr, kādus piecus gadus nebiju Kilkim Žaibu, un tāpat neizvairījos no grupām, ko esmu redzējis neskaitāmas reizes, bet Igorrr bija iespaidīgi. Konkrētā skatuve un konkrētā skaņa. Kā viņi varētu izklausīties Melnajā Piektdienā es nestādos priekšā, jo skaņa ir lielāka par to telpu.

Netīšam uzdūros vienam klipam, kā rezultātā noskatījos lielāko daļu šīs pašas... mākslinieces... audovizuālos darbus. Nu jā, daļa no tā visa nav nedz īsti mūzika, ne klips, bet gandrīz viss ir ļoti ķermenisks. Un viena no interesantām ķemeņa daļām, piemēram, ir seja. Ir vairāki mūzikas klipi arī no citiem mūziķiem, kur spēcīgs vizuāls efekts tiek panākts ar bezemociju sejas tuvplāniem. Kas atriecas uz muzikālo daļu, ir intesanti, ka es atkal sadzirdu pazīstamu motīvu. Tas būtu interesanti, ja Timberleiks būtu iespaidojis vairākas diezgan spēcīgas dziesmas.

No visa saraksta izlasīju, manuprāt, iespaidīgākos piemērus. Pirmais klips ir ieguvis pat kaut kādu balvu. Vēl domāju, vai šīnī sarakstā vajdzētu iekļaut piecpadsmit minūšu garo... es pat īsti nezinu, tas vairāk ir klips, vai īsfilma. Bet kaut kas man tur likās banāls, bet jāmēģina noskatītied vēlreiz un no sākuma.

https://youtu.be/2uMsLPlPfJo
( tālāk )

'Til Daddy takes your T-Bird away. Yeah, baby!

https://youtu.be/47tPU2ch5UU