Ja es mācētu zīmēt, es noteikti zīmētu komiksus. Tas noteikti apkārtējo spēju uztvert manu savdabīgo humora izjūtu celtu par dažiem procentpunktiem, īpaši jau neklātienē. Bet, par cik es zīmēt nemāku, un citas filozofiski emocionālas izpausmes, atskaitot ironiju, no mani nespraucas laukā pa visiem caurumiem, nākas vien būt par mietpilsoni parasto. Toties pēc "Purvīša izstādes" (patiess stāsts, starp citu) nācās secināt, lai arī cilvēcisko īpašību dēļ par mākslinieku man nekļūt, tas nenozīmē, ka es nespētu radīt mākslas darbu. Piemēram, foto žanrā man ir jauns favorīts - Alnis Stakle. Ok, Alnis Stakle ir pabijis Āfrikā un pagrabā. Viens gleznotājs kaut ko rakstīja par starpgalaktiskiem briežiem, un ceļošanu starp pasaulēm. Kas man lika atcerēties, ka es ar prieku beidzot sagaidītu konceptuālo sacerējumu ar ilustrācijām "Kaķis laiza olas". Ar koceptu esmu iepazinies vairāku gadu garumā lietojot ar autoriem dažādus alkoholiskus dzērienus, tādēļ šim vēl netapušajam darba esmu jau emocionāli piesējies. Plus, par cik man fragmentāri ir zināma pamatojuma bāze, es šādā darbā atrastu gan dzīves patiesības, gan ironiju, un vispār tas mani varētu izklaidēt. Citādi, ir visai grūti nopietnu sejas izteiksmi un sarauktu pieri lasīt par starpgalaktisko briedi, vai saprast jēgu gumijas zābakiem, kas tiek mehāniski kustināti. Varbūt saprast īsti nav pareizais vārds, drīzāk vienkārši - nav interesanti. Bet ne viss ir tik briesmīgi. Brants, bez šaubām, man patika.

Un nobeigt stāstu varētu atkal jau ar komiksu.