Dienišķais jautājums lika padomāt par to, cik seksa pozitīvu vai negatīvu mantojumu man ir atstājusi ģimene. Nācās secināt, ka šis mantojums tur dziļumā joprojām mājo. Tās nav kaut kādas praktiskas lietas, ko vēlāk iemācīja pati dzīve, bet tādas ļoti fundamentālas attieksmes lietas. Tādas īstas sarunas par seksu ar maniem vecākiem man nav bijis, ne par puķītēm un bitītēm, ne par to, ka būtu svarīgi lietot prezervatīvus. Es nezinu, vai postpadomju telpā vispār eksistēja seksa pozitīvie vecāki, kādus rāda komēdijās, bet es piedzīvoju to versiju, kur tev iedod slaveno Zīlītes numuru, un tad jau pats tālātk saliksi divi plus divi. Tagad pieaugušā vecumā man jāsecina, ka bija diezgan absurdi vēlāk pusaudzim veltīt piezīmes par to, lai viņš netīšām netiek pie bērniem, ja maniem vecākiem pēc fakta nebija nekādu priekšstatu par to, ko tad es īsti zinu par seksu, bet balstīt to visu pieņēmumā, ka kaut kāda abstrakta sabiedrība ar šo jautājumu ir tikusi galā. Jāsaka gan, ka toreiz vēl nebija noslāņojies konservatīvo idiotu slānis, tāpēc skolās tiešām bija veselības mācība, un sabiedrība kaut kā tomēr audzināja tos jauniešus. Arī MTV mums iemācīja, ka narkotikas un sekss bez Durex prezervatīva ir ceļš uz pāragru nāvi. Bet ģimenē sekss tika pieminēts galvenokārt tādos kontekstos kā citu cilvēku "maukošanās", vai arī bažās par to, vai sencis nav "pisies apkārt". Tāds nu tas mantojums.

Bet tagad es iedomājos, kā to mantojumu varētu izbakstīt no zemapziņas ārā. Nav tā, ka viņš man ļoti traucē, jo pāri tam ir pārklātas vairākas kārtas ar racionalitāti un pieredzi. Es pat pieņemu, ka uz vispārējā fona man vispār vajadzētu paturēt muti ciet par šo tēmu. Bet tagad, kad pēc terapijas absolvēšanas es zinu, kā ir dzīvot ar tukšiem kambariem, kurus tu vari iekārtot pēc savas patikas, es mēģinu iztēloties, ja es izravētu arī šo mantojumu. Nav slikti būt racionālam dzīvniekam, un tas palīdz piesegt visādus tavas personības trūkumus, bet līdzīgi kā strīdā ar muļķi internetā, ar racionāliem argumentiem nav iespējams mainīt fundamentālas pārliecības. Es tagad absolūti saprotu savu šrinku, kas teica, lai es beidzu visu racionalizēt, un dodu atļauju sev just un būt, un kopīgiem spēkiem mums ir izdevies mainīt fundamentālas lietas. Bet redz, tās ir bijušas vispārcilvēcīgas lietas, kuras izdevies fundamentāli atbrīvot no veciem un nevienam vairs nevajadzīgiem priekšstatiem. Teorētiski es pieņemu, ka ir kāds speciālists, kas varētu to pašu izdarīt arī ar seksualitāti. Es nezinu, vai tādu iespējams atrast, vai vispār tādu vajag atrast, but it made me curious.

Es kaut kā šo filmu biju atlicis malā kā "erotiski pielādētu", un kaut kas par threesome. I don't kink shame, bet mani kaut kā neinteresē skatīties hot video saturu vienam pašam, un man šķita, ka mani filma garlaikos. Nosacīti viņa piepildīja manas bažas, un tur pat īsti nebja... visa apsolītā. Bet vakar noskatījos kaut kādu random YouTube video par pagājušā gada labākajām filmām, un šī filma atkal tika pieminēta. Gāju apskatīties, vai viņa joprojām ir manā vačlistē, un, dēm, cik daudz zvaigznes mani letterboxd virtuālie draugi ir tai salikuši.

Nesapratu haipu, bet neskatoties uz to, filma tomēr aizķēra vārīgās vietās. Teniss var būt laba un vienkārša metafora kam vien vēlies, vai tās būtu nepiepildītas alkas pēc naudas, ģimenes, kaut kādiem abstraktiem un nereālistiskiem priekšstatiem par mīlestību, you name it. Un tad tu ar savām alkām būt pieņemtam, esi kādam instruments šo mērķu sasniegšanai. Is it toxic enough? Šovasar man mašīnā diezgan bieži skanēja viens muzikāli jauks gabals, kur uz riņķi tika skandēta frāze "you are enough". Un lai gan man šī frāze liekas ārkārtīgi klišejiska, man izstāstīja stāstu par cilvēku, kurš kādā jogā apraudājās dēļ šīs frāzes. Neskatoties uz banalitāti, alkās būt pieņemtam ir tomēr ļoti liels spēks, pat ja tas slēpjas tajā, ka tevi spēj noturēt delūziju varā.

Vēl es iedomājos par to, ka cilvēkiem ir ļoti liela nosliece vēlēties nodarīt sāpes tiem cilvēkiem, kuri mums vienā vai otrā veidā ir svarīgi. Pat ja mums reizēm kaut kādu dīvainu emociju uzplūdā ienāk prātā vēlme, piemēram, saskrāpēt kādu mašīnu, mums tāpēc nerodas vēlme arī sameklēt random mašīnas īpašnieku, un viņam austiņā iečukstēt, ka tu to izdarīji. Turpretī vēlme kaut ko nodarīt vistrāpīgākā brīdī kādam ko tu pazīsti ir tāds endorfīnu, adrenalīna, es pat nezinu kāds būsts, bet tāds, kas spēj panākt, ka viss tavs ķermeņa apmatojums saceļas stāvus.

Bet ļoti laba lieta par šo filmu, ko es esmu palaidis garām, ir tā, ka Reznors ar Rossu ir bijuši filmas saundreka autori. Tā match ball dziesma likās tik pazīstama un tik laba. Varbūt es viņu jau biju dzirdējis, tikai nezināju, ka šie džeki tagad dara tādu mūziku.

Cik skalā no 1 līdz ADHD būtu tas, ja krāmējot somu, es uz maisiņiem sāktu rakstīt, kam tur ir jābūt iekšā? Piemēram, viens maisiņš ir domāts dušas dvielim un šampūnam, bet citā ir jābūt saitēm, pulsometram, matu gumijai un pulkstenim. Es neesmu baigi izklaidīgs, bet nav tā, ka par šādām lietām gribās iespringt, un kaut ko nepaņemt ir diezgan besīgi. Ja tie, piemēram, ir šorti, tad mazliet vairāk kā vienkārši besīgi.

Runājot par manām disfunkcijām. Man ir ienācis piedāvājums nolasīt(?) runu vienā publiskā pasākumā. Kas ir mazliet smieklīgi, ņemot vērā manas retoriskās spējas. No otras puses es esmu mazliet torn. Es saprotu, kā var rasties priekšstats, kas es to varu, ja redz galvenokārt manas publiskās izpausmes rakstītā formā. Vai arī pasākumos, kuros ir daudz cilvēku, kuriem visiem ir daudz ko teikt, un es pasaku tikai dažus teikumus, un neatkārtoju pašsaprotamas lietas, ko vairākas reizes ir pateikuši jau citi. Bet laikam primāri man ir jāsaprot, vai man ir ko teikt.

Lasot Gārdian rakstu par to, ka meklējot narcisismu vīriešos, pētnieki ir mazliet palaiduši garām, ka tas ir izplatīts arī sievietēs, un prasa citus diagnosticēšnas rīkus, atcerējos to, ka man kāds sarūgtināts cilvēks mēģināja dionosticēt psihopātiju, balstot to vienā Delfi rakstā. Pieņemot, ka psihopātija nav iesnas, un tā vienkārši nepāriet - ha, lol! Domāju, ka man piemita ne viena vien infantila īpašība, bet esmu diezgan drošs, ka nekā diagnosticējama. Visi sociālie un emocionālie muskuļi ir trenējami. Es apzinos arī savas mild disfunkcijas, kuras trenēt ir mazliet grūtāk, bet nekā tāda, ko varētu kraut diagnožu plauktiņā, un visi mēģinājumi to piesegt ar autisma vai disleksijas deķīti ir viegla ezotērika. I mean, to var pasniegt kā joku cilvēks, kas man ir gana tuvs, un zina, par ko runā. Es arvien vairāk iepazīstu cilvēkus, kuriem šīs pašas lietas ir daudz izteiktākas par mani, bet kuri publiskās acīs ir daudz funkcionālāki un uz mērķi orientētāki. Es domāju, ka mums visiem spektrā piemīt pilnīgi visas disfunkcijas, kas par disfunkcijām kļūst tikai tad, kad tās traucē dzīvot, bet visos pārējos gadījumos vienkārši ir human condition. Nav jau tā, ka mūsu diezgan vienkāršās dzelzī kaltās elektroniskās ierīces negļučī, kāpec mēs sagaidītu no ekstrēmi komplicētas organiskas sistēmas, ka tā strādās perfekti un visiem.

Bet vairāk par pašdionostikas problēmām mani drusku satrauc tas, ka Tramps šobrīd stūrē retorikas virzienā, ka cilvēki būtu atkal jāšķiro kategorijās. Es saprotu, kā 20. gs. sākumā varēja aizrauties ar jaunajām idejām un zināšanām par cilvēka prātu, un iestūrēt dziļā grāvī ar sajūtu, ka nu mēs esam sapratuši visus cilvēku un sabiedrības noslēpumus. Līdzīgi, kā šobrīd ar mākslīgo intelektu. Tagad, kad mums ir dziļākas zināšanas un mazinātas stigmas, mēģinājumi veponizēt lietas, ko cilvēki ir atklājuši pašrefleksijas rezulātā, ir ļoti satraucoši. Īpaši jau tādēļ, ka to visdrīzāk darīs cilvēki, kuriem pašiem problēmas ir daudz dziļākas un nopietnākas, bet tām nav piesaistīts kāds gudrs vārds tikai tādāļ, ka šie cilvēki nav spējīgi uz pašrefleksiju, un pie speciālista neviens viņus ar varu nav aizstiepis.

Runājot par komunikāciju ar klientiem. Elektrības ģeneratori darbojas ar dīzeli, un Virši tādu tirgo. Viņi atsūtīja info par pārslēgšanos uz Eiropas elektrotīklu, ir salikuši visādus linkus un telefona numurus, kur pārbaudīt informāciju par elektrības piegādes statusu, un kur pieteikt bojājumus. Ļoti cilvēcīgi, bez liekas histērijas, atlaižu solījumiem, vai pat aicinājuma iegādāties dīzeli ģeneratoriem pie viņiem. Watch and learn.

Ja man būtu bērni, es varbūt kaut kādā brīdī ieteiktu noskatīties "How to Have Sex". Vai vismaz man liekas, ka es zinātu, kā runāt par seksu ar pusaudzi. Ne tā, ka šī filma ir kaut kā īpaši laba, bet viņa kainda aizķer aiz tās neērtības sajūtas, neliekot to pārdzīvot pašam vai kādam no tiem, kas tev ir svarīgi. Citādi, protams, nekā tāda, ko mēs jau nezinājām, bet mums īsti arī nav receptes, kā no tā izvairīties. Look at us - we all are in a huge mess. Varam tikai noskurināties par to, kādos sūdos mums bija iespēja iekulties, un labi, ka daudzos no tiem mēs neiekūlāmies.

Runājot par personalizētām mārketinga ziņām. Kopš es esmu sakārtojis savus GMail filtrus, mani tās mazāk satrauc, bet ir bijuši brīži, kad man ir gribējies uztaisīt bukletu, kurā minēt lietas, no kurām izvairīties komunikācijā ar esošiem, bijušiem un potenciālajiem klientiem. Piemēram, prasīt atsauksmes par preci, kas vēl atrodas pakomātā, būtu sarakstā diezgan augstu. Ziniet, kas nav galīgi jobnuti atsauksmju prasīšanā? Amazon! No visiem late stage capitalism monstriem, šie būtu pēdējie, no kuriem es būtu gaidījis iejūtību, pat ja tā ir ciniski aprēķināta.

Lai vai kā, es galīgi neiebilstu, ja kaut kā tiktu regulēts, ka bez īpašas piekrišanas būtu aizliegts izsūtīt mārketinga materiālus, kurā saņēmēju uzrunā personīgi. Es vispār atļautu tikai tādus vietniekvārdus kā "mēs", "mums" un "mūsu". Un es te nerunāju par ķeksi "atļaut sūtīt mārketinga materiālus", kas nepasaka neko par to, vai šie mārketinga materiāli tiks sūtīti divreiz gadā, vai reizi divās dienās, un atklāti sakot visiem ir pofig par to, ja tas ķeksis nemaz nav ielikts. Es runāju par speciālu ķeksi, kas dotu tiesības ziņā iekļaut vārdus "sveiks" un "tu", saukt mani vārdā, paraut man matus, un izlikties, ka šo epastu nesaņem vēl simtiem vai tūkstošiem cilvēku. Tā noteikti nav pasaules lielākā problēma, bet ja mēs bez ironijas esam gatavi runāt par azartspēļu ierobežošanu, es neredzu iemeslus, kāpēc šādas mārketinga prakses nepielīdzināt tām. Es neuzskatu, ka mārketings principā nav legit instruments, lai ražotājs sasniegtu savu pircēju, bet atklāti sakot es arī azartspēles neuzskatu par fundamentāli sliktām. Kā jau daudz kas šajā pasaulē, arī mārketings ir slīpējies un korumpējies līdz tādam līmenim, ka lielākā daļa prakšu ētiski nu jau ir stipri apšaubāmas. Pat mazās lietās - es neiešu tik tālu, lai runātu par risinājumu izgudrošanu feikām problēmām. Un viss tas lepnums par to, kā tu esi sasniedzis savus mērķus labāk par saviem konkurentiem ir tik derdzīgs. Ir pilnīgi vienalga, kuram reklāma ir sanākusi labāk - Pepsim vai Kolai. Tie ir divi zīmoli, par kuriem nezina varbūt dažas ciltis Amazones džungļos, tāpēc šo produktu reklāma var apelēt tikai pie feikām dilemmām. And no one needs that.

All that said, es nedomāju, ka strādāt reklāmas industrijā ir kaut kā īpaši sliktāk kā jebkur citur. Arī darbs bankā nav nekas īpaši cēls. Ēdiens un jumts virs galvas nav nekas tāds, no kā būtu jāatsakās cēlāku mērķu vārdā. Bet ja vien tu neesi ārsts vai skolotājs - it's just a job. Man tīri labi apmierina tas, ka es bieži dzirdu frāzes, ka mēs esam tikai cilvēki, kāds ceļ telefonu sapulces laikā, ja zvana bērns, vai beidz sarunu, ja sapulce ir izgājusi ārpus plānotā laika, un kādam ir jāved bērns uz pulciņu.

Kad man viņu vajag, es viņu nevaru atrast. Nu, tad lai iet arhīvos.

https://www.youtube.com/watch?v=HBjDZMJUduo