Man jāsaka, ka es esmu tomēr diezgan lielā ahūnā par lietu kārtību pasaulē, un galīgi ne par tām lietām, kas šķistu acīmredzamas. Skaidrs, ka mūsu reģiona ļaunuma impērija ir Krievija, un tāpēc mēs baigi mēģinam izlocīties visneiedomājamākos veidos, lai izpatiktu ASV administrācijai. Es pat vienu brīdi gūglēju Baibas Bražes politisko piederību, jo pat neuzturot lielas ilūzijas par Jauno Vienotību, man bija neliels pārsteigums uzzināt, ka mēs esam "perfekti sabiedrotie" pašreizējai ASV administrācijai.

Tikmēr ASV pragmatiskā politika meklē savu labumu pasaules haosā. Piemēram, meklējot labus dīlus par derīgajiem izrakteņiem. Pat korespondentam nācās norādīt, ka runa nav par Ukrainu, bet gan Kongo. Es pieņemu, ka nav nekas pārāk traģisks dīlā, ja valsts sev pieejamos resursus apmaina pret tādiem, kādi tai nav pieejami, pat ja tā ir drošība balstīta militārajā kapacitātē, bet nu pajautājiet man uz ielas, ko es domāju par kāda Āfrikas līdera atbalstu viņa centienos panākt stabilitāti viņa valstī. Jā, sure, esmu dzirdējis par to, ka Āfrikā ir noticis etnisks genocīts, bet manī nav tik daudz white dude confidence, lai es apgalvotu, ka es saprotu, kuri tur ir labie tēli, un kuri sliktie. Un tāpēc manuprāt mums būtu jāuzticas ārpolitikas ekspertiem, un jācer, ka viņi ir labi cilvēki savā dziļākajā būtībā, un izkaidros mums lietas vienkāršiem vārdiem. Vai mums tādi ir? Nu man būs grūti uz vārda noticēt kādam, kas bez žagošanās un minstināšanās ir spējīgs pastāstīt, kā Izraēla dara visu pareizi.

Bet jā, ASV ir sava privātā militārā kompānija, kas darbojas Āfrikā. Rings the bell? Turpat ir Ķīnieši, kuriem ir pieejas lielākai daļai pasaules derīgo izrakteņu, un es pat negribu domāt, uz kā balstās viņu prentenziju leģitimitāte. Skaidrs, ka Ķīnieši ir ieguldījuši milzu naudu jaunattīstības valstī, bet kas notiks, ja kāda no viņām gribēs pasūtīt ķīniešus dirst? Kaut kā ir sajūta, ka tas viss nebalstās uz cēlām jūtām un pateicības pret Ķīnas komunistisko partiju. Mēs te, protams, varam sakrustot pirkstus, un cerēt, ka šīs milžu grūstīšanās rezultātā mūs kāds tīšām vai netīšām nesamīdīs, un ka mums kaut kā noderēs mūsu ādaskrāsa, bet man reizēm tas maizes riecientiņš sprūst rīklē, kad nākas painteresēties par to, kas no tiek plašajā pasaulē. Es gan arī izmantoju iespējas pasaudzēt savu psihi, un nedomāt par lietām, kuras es nevaru ietekmēt, bet diemžēl tā ir tāda mērķtiecīga meditācija, un dabiski man tas nesanāk.

Viena lieta, ko es apsveru atgriezt savā dzīvē, ir datorspēles. Es zinu, ka tā ir laika izšķiešana, bet... neizliksimies, ka mūsu smārtfoni mums ļoti palīdz būt produktīvākiem. Un nav arī tā, ka mēs mūsu produktivitātes augļus paņemsim sev līdzi kapā. Es datorspēles liktu blakus mūzikai, kino un pat grāmatām, un cilvēki pat mēdz veidot attiecības ap šo hobiju, lai arī ko par to neteiktu ģendreu stereotipi.

Pagaidām kā occasional pāra aktivitāte ir parādījies "Mario Kart" un "Battle City", un ir diezgan jauki, bondings notiek arī šādā veidā. Bet ir reizes, kad smadzenes ir pārcepušās, un utopiskās idejas par kaut kā jauna apgūšanu atkāpjas, un man ir kādas divas stundas brīva laika, kurās ne vienmēr var vai gribās iebāzt filmu. Tas ir iemesls, kāpēc es reizēm šeit čīkstu par to, ka visi seriāli besī. Tas Ķīnā ražotais open source puļķis, ar kura palīdzību tiek spēlēts tas pats "Battle City", atgādināja par dažām datorspēlēm, kas man kādreiz patika. Piemēram, "Worms Armagedon", "Red Alert", u.c. Es spēju iztēloties, kā šīs spēles varētu kļūt par kaut ko, kam iztērēt kādu stundu sava laika nedēļā. No worries - tūlīt nāks būmeris. Tā kā man ir Makbuks, manas iespējas ir mazliet ierobežotas, un tieši augstāk minētās spēles es nemaz tā vienkārši dabūt nevaru pat par naudu. Es vakar noskatījos kādu saujiņu spēļu apskatu, un man jāsaka - hard pass. Ir dažas skaistas "Mario Bros" tipa arkādes, ko es varētu apsvērt, bet viss pārējais izskatās pēc tādas alternatīvās realitātes, kurai man nebūtu laika, un pat iespējam mani tās garlaikotu. Es laikam drīzāk ietu garākās pasteigās ar suni pamētāt bumbiņu.

All that said, eksperimentu ar retro spēļu puļķi es tomēr uzskatu par veiksmīgu, un es pat neizslēdzu iespēju iztērēt kaut kādu naudu spēļu konsolei. Es gan nezinu kādai, jo es no tā neko nesaprotu, bet ir stipras aizdomas, ka "Mario Kart" ļoti ietekmēs šo izvēli.

Shoot me, bet man "Companion" patika daudz labāk kā "Mickey 17". Neviena no viņām nav groundbreaking, pie tam viena ir action, kamēr otra... komēdija? Un tomēr "Companion" izdevās aizskārt visādas interesantas tēmas niansēs, kamēr "Mickey 17" satīra bija nedaudz on the nose. Varbūt arī gaumes jautājums, jo man kosmiskās mitrenes šķita daudz simpātiskākas par Patinsonu, lai gan hands down, Patinsons kā aktieris ir ok, ja reiz var iemiesot tēlus, pret kuriem rodas tik dažādas emocijas. Iespējams "Companion" pat iegūtu, ja viņā būtu Patinsons.

Anyway, "Companion" atgādināja par šo "Bojack" citātu: "That's the thing. I don't think I believe in 'deep down'. I kind of think all you are is just the things that you do."

Es nekad neesmu ēdis nevienas citas Kellogg's pārslas, izņemot plain corn flakes - varbūt izņemot Tonija pārcukuroto versiju, un atzinis tās par pretīgām - bet citiem cilvēkiem ir cita gaume pārslās, un dēļ atvērtās pakas virtuvē, manās aizmigušajās smadzenēs tagad skan reklāmas džingls. Kas nozīmē, ka tur (smadzenēs) ir nosēdies ne tikai Kurts Kobeins, bet arī šādas lietas.

Runājot par eksistenciālajām krīzēm - lai gan iespējams šo apzīmējumu nebūtu korekti lietot attiecībā uz īstermiņa mērķu pazaudēšanu. Jebkurā gadījumā ir sajūta, ka dzīvē ir nepieciešama kaut kāda konkrētība. Visādi pašpalīdzības padomdevēji pat saka, ka mērķiem ir jābūt pierakstītiem, lai tos varētu sasniegt. Es pieņemu, ka tam ir sakars ar spēju noturēt fokusu. Citiem, kam patīk dzīvi uztvert kā šķēršļu joslu, patīk to saukt par disciplīnu. Jebkurā gadījumā, ja ir vēlme, piemēram, dzīvē vairāk skatīties kino, ir nepieciešams plānot šīs lietas, jo pretējā gadījumā tās nogrimst kaut kādā random nekontrolētu notikumu sērijā. Neplānotas lietas, protams, ir neizbēgamas, un tas ir ok, bet ja tu nepeņemt to spraudnīti, un nepārspraud jaunā vietā, lietas var netīšām atlikties uz vairākām nedēļām, vai arī tu attopies situācijā, ka kaut kas ir jādara steigā un pēdējā brīdī, un tad tu ne tikai izdari lietas daudz paviršāk, kā tu biji plānojis, bet vari neiegūt to gandarījumu, ar ko tu biji rēķinājies.

Var jau būt, ka šis mazliet izklausās pēc uzmanības deficīta, un citiem tā nav, bet es arī skaidri apzinos, ka netrūkst cilvēku, kas lieto medikamentus, un dīlošana ar mentālām vai fiziskām piezīmju lapiņām tāds sīkums vien ir.

Bet vēl viena lieta, vēl bez fokusēšanās, ir mērķu skaidrība. Ir tā pretīgā sajūta, kad tev kaut ko gribās, bet nav skaidrs, ko tieši. Viena lieta, ja tu nevari izšķirties starp tēju, čipšiem un šokolādi, bet mazliet kautinošāk, ja tu nezini, ko tu gribi izdarīt šinī vasarā. Iespējams tāpēc cilvēki mēdz pavilkties uz soctīkliem, kur var uzzināt, kā ēst veselīgāk, kā uzlabot sava ķermeņa elestību, vai kuri tūrisma galamērķi ir vislabākie, bet beigās neko no tā neizdarīt. Var jau būt, ka tas atkal ir par fokusu, un varbūt pārāk plašas izvēles iespējas mūs vienkārši apmulsina. Es gan domāju, ka izvēles iespējas ir labākas kā iestrēgšana kaut kādos mākslīgi radītos priekšstatos, kas savukārt mēdz novest jau tiešām eksistenciālās krīzēs, kad bērni ir izauguši, darbs atnes tikai izdegšanu, un privātmāja Mārupē izrādās nejūtas gluži tā, kā tu biji iztēlojies. Bet kaut kāda izšķiršanās tomēr ir nepieciešama, paturot prātāk, ka mērķi dzīvē var mainīties. Un sakārtot veselību nākamā gada laikā arī ir legit mērķis. Tas var izrādīties nepieciešamais pakāpiens kaut kam lielākam vai interesantākam.

Ja nu kas, es nemēģinu te seidžot, vai uzturēt cibu pie dzīvības, bet vienkārši šrinkoju pat sevi. Man ir nepieciešams domas noformulēt vārdos, lai es pats no tām gūtu labumu, un man pat īsti nav nepieciešama atgriezeniskā saite. Lai gan komentāri, protams, vienmēr ir velkomēti. Nu labi, ne vienmēr - piezīmes par anglicismu lietošanu, manuprāt, ir diezgan netēmā. Bet jā, šķiet, ka ar lielāku mērķu skaidrību man īsti problēmu nav - tās būs attiecības, tai skaitā attiecības ar draugiem. Bet reizēm fokuss par mazākām lietām kaut kur aizslīd, un tad es sāku just, ka parādās kaut kāda neapmierinātība ar dzīvi. Vetārstu valodā to varētu saukt par mentālās stimulācijas trūkumu. Starp citu, aktīva sociālā dzīve ne vienmēr ir pietiekama "mentālā stimulācija". Nav trūcis pasākumu, kurā es esmu juties kā garāmgājējs. Un lai arī man reizēm patīk vai noder vienkārši pavērot citus, būs nepieciešamas arī lietas, kurās es aktīvi iesaistos, lai neparādītos tā neapmierinātība ar dzīvi.

Ok, nosauc vienu albumu, ko man ir vērts noklausīties, ko es varētu nebūt dzirdējis. Vēlams ar komentāru, kāpēc ir svarīgi par viņu zināt. Bet kaut ko tādu, kas varētu parādīties, piemēram, Melomanjakos.

P.S. Klausos šobrīd My Bloody Valentine, un iet diezgan smagi.

Nebūs nekāds jaunums, ka mūzikas autoriem ir zināmas pretenzijas pret to, kā mūzikas straumēšanas platformas pārdala iegūtos līdzekļus. Es nesekoju Grammys, bet izrādās, ka Chappell Roan šo jautājumu ir pacēlusi apalvošanas cerimonijā, saņemot savu balvu. Neejot utopiskos scenārijos par minimālās iztikas nodrošināšanu mūziķiem, ja šo jautājumu sāk apspriest ļoti populāri mākslinieki, tur parādās reāls potenciāls kolektīvai rīcībai. Nedomāju, ka mūzikas straumēšana pazudīs principā, bet big-tech kompānijas ir diezgan atkarīgas no tā, cik populārākie satura veidotāji ir gatavi atbalstīt tieši konkrēto korporāciju. Tieši tāpēc Spotify tik ļoti dominē straumēšanas tirgu, un kaut kāds Tidal nav par redzams tanī topā. Es mazliet brīnos, ka tieši Amazon ir nākamais lielākais spelētājs šinī tirgū, savukārt Apple nav izmantojis savas vēsturiskās priekšsrocības. Lai vai kā, arī šinī biznesā neviens nav attcēlis principu, ka cīņa notiek par to, kurš piedāvās lētāko doktordesu visērtākajā pieejamajā veidā, un visi pārējie tad nu mēģinās tikt tur, kur ir visvairāk pircēju, un tāpēc doktordesas ražotāji var drusku diktēt to, kā tad pareizi būtu organizēt to visu pārdošanas procesu.

Es mēģinu iztēloties, kas notiks tad, kad mūzikas straumēšana vairs nebūs pieejama tanī formātā, kādā tā ir pieejama šobrīd, jeb par vienu nelielu fiksētu mēneša maksu. Man ir ne pārāk liela, bet pietiekama plašu kolekcija, lai es kādu laiku varētu pārdzīvot pārejas procesu. Bet cik daudz un kam es būtu gatavs maksāt par mūziku turpmāk? Es nepērku mērču, bet tās pašas plates es mēģinu pirkt pa tiešo no māksliniekiem, nevis no lielajiem izplatītājiem, un tādā ziņā to varētu vienkārši turpināt darīt. Bet, protams, ir digitālā satura priekšrocības, un kas varētu mainīties tur? Pay per listen? Atgriežamies pie digitālo failu iegādes? Un vai es šos failus varu turēt mākonī, un cerēt, ka manas īpašuma tiesības nepazudīs, ja pazudīs korporācija, kas uztur šo mākoni? Varbūt varētu palikt tā pati straumēšana, bet piecar reizes dārgāk? Interneta radio stacijas? Bandcamp? MySpace?