Es labprāt gribētu audzēt kādus nebūt tomātus art nouveau tipa siltumnīcā. Tas gan būtu diezgan pretenciozi. Bet vēl vairāk par pretenciozi, tas laikam būtu lekt nedaudz augstāk par savu pakaļu. Un tas vienmēr izskatīsies smieklīgi, vai tas būtu braukt ar BMW X, vai dzert kādus ārkārtīgi glaunus vīnus ārpus sava budžeta. Man ir par vēlu mēģināt kļūt par arhitektu, vai strādāt kādā muzejā, tāpēc laikam esot pilnīgi godīgam pret sevi, visjēdzīgāk ir tiekties pēc kaut kā moderna, ko es reālistiski varbūt kādreiz varētu atļauties, un mēģināt atrast estētiku tanī. Art nouveau tomēr bija paredzēts upper middle class toreiz, un pieejamāks mūsdienās nav kļuvis. Ar to es gribēju teikt, ka ir zināma elegance mēģināt būt labākai sevis versijai reālo iespēju robežās, nevis vienmēr sapņot par nesasniedzamo uz šodienas rēķina.

Atšķirībā no kino, teātris mani pārāk neaizrauj. Ir ok, bet es baigi neraujos sekot visām aktuālajām izrādēm, kur nu vēl straglot par ātri pazūdošām biļetēm. Dzīve Dailes teātra tuvumā priekšstatu, protams, arī neuzlabo. Bet Kvadrifona izrāde par to, kas cilvēkiem riebjas, šķita atsvaidzinoši laikmetīga un nevajadzīgi nesamākslota. Nekādu mirušu Ļeņinu vai mītisku impēriju ķēniņu. Bet arī ne gluži tā, ka vienkārši smieklīga etīde, vai jaunieši, kas netīšām uzspridzina ebreju aizkrāsnē.

Klāāāāu, ja jums vajag pie daktera, jūs visi ejat pie sava ģimene ārsta? Es, protams, zināju, ka mūsu medicīnas sistēmai ir problēmas, bet es tikko pierakstījos pie sava ģimenes ārsta pēc trim nedēļām, un sāku bažīties, ka es daru kaut ko nepareizi. I mean, man nevajag, lai šī valsts par mani baigi rūpējas, bet čota besī sajūta, ka man speciāli met sprunguļus riteņos. Es tomēr dzīvoju ar to lepno sajūtu, ka mums ir valsts apmaksāta medicīna, ne tā kā tur Amerikā, bet kaut kā es sāku šaubīties, vai tas tā pa īstam arī ir. Es, piemēram, zinu, kuram zobārstam zvanīt, bet viss pārējais man ir liela mistērija. Nu labi, es zinu, kur ir traumpunkts.

Kaut kad sen atpakaļ, kad Instagram vēl nebija pārdots Cukenbergam, tā bija tāda vieta, kur pa retam ielikt kādu bildi, un apskatīties uz to, kā taviem dažiem draugiem un paziņām ir labāki telefona un kompozīcijas izjūta. Es tur laikam reģistrējos drīz pēc tam, kad Instagram kļuva pieejams arī Android telefoniem. Vēlāk sekoja visas tās jocīgās pārmaiāņas, kuras es neuzskaitīšu. Šobrīd Instagram ir kaut kāds crossover starp ziņu lenti, recepšu grāmatu un America's Funniest Home Videos.

Tas, cik ļoti Instagram vairs nav tas, kas viņš bija tad, kad viņš kļuva par daļu no Metas portfeļa, es sajutu brīdī, kad piereģistrējos Pixelfed. Tu tur vari skatīties uz svešu cilvēku ikdienas dzīves ainiņām, un justies ļoti apjucis par to, kāpēc šis viss nav tāds kā veikala skatlogs, kas piepildīts ar krāsainām un aizraujošām mantiņām, bet drīzāk izskatās pēc yard sale. Tur ir diezgan daudz lietotāju, kuri ir paspējuši ielikt tikai vienu bildi, un tev nav ne jausmas, kurā virzienā tas viss dosies. Lieki teikt, ka man pašam nav skaidrs, kurā virzienā es ar šo visu došos, tāpēc es pagaidām ieliku viskvalitatīvāko saturu, ar ko ir pilns arī mans Instagram - suņa bildi. Nu jau man ir desmit laiki no svešiem cilvēkiem. Tas viss jūta ļoti lēni, askētiski un nepiesātināti, kas izgaismo to, cik ļoti lielu daļu dzīves mēs pavadām skatoties telefona ekrānā. Ko mēs, protams, visi jau zinājām. Ja es katru rītu nesākšu tur likt bildes ar savām brokastīm, bet, piemēram, reizi nedēļā ielikšu kādu bildi, kas pretendēs uz kaut kādu nebūt oriģinalitāti, un, piemēram, sekošu kādiem trīsdesmit cilvēkiem, es domāju, ka es katru dienu tur varēšu apskatīties uz kādām trīs, četrām bildēm, un likt nost telefonu.

Es domāju, ka es nepārtraukšu lietot Instagram, neskatoties uz tehnoloģiju gigantu pēkšņo... vai ne tik pēkšņo piesliešanos... vai pakļaušanos spēkiem, kas tagad vērsīsies pret dažādām brīvībām. Es domāju, ka taisnība ir tiem, ka jēgpilni šim pretoties ir diezgan grūti, un nav jēgas nocirst esošās saites. Bet es domāju, ka tomēr mazināšu savu klātbūtni šājās lielo korporāciju platformās, un sevi vairāk sākšu ekspozēt visās šāda tipa alternatīvajās platformās.

Es tūlīt augstprātīgi sarunāšu kaudzi muļķību, kas visdrīzāk nokaitinās kino cilvēkus, bet es nebūšu vienīgais, jo te nesen kāds izcēlās ar pārspriedumiem par to, kā mēs tūlīt sāksim eksportēt kino pakalpojumus. Tad nu es arī piemetīšu kādu pagalīti šajā Latvijas Nokia diskursā.

Vakar pēc filmas, titriem ritot, pamanīju, ka vienā brīdī sākās milzīgs saraksts ar čehu uzvārdiem. Tie bija tehniskie cilvēki, ko visdrīzāk ir saražojusi filmu skola Prāgā. Ja tiešām eksistē mērķis kļūt par kino tehniskā darba eksportētājiem, iespējams mums vajadzētu kādu jaunu kino skolu. Un šai sakarā varētu izņemt dividendes no Straumes uzvaras gājiena, un uztaisīt animācijas skolu. Man ir grūti spriest, kur mēs atrodamies globālā mērogā, bet pieņemu, ka mums jau tagad ar animāciju nav pārāk slikti, bet šis būtu diezgan labs laiks ielēkt haipa vilcieniņā, un padarīt to par vērā ņemamu nozari. Šis, protams, būtu mazāk ieguldījums mūsu kultūrā, bet vairāk tautsaimniecībā, bet kas zina, varbūt arī kultūra iegūtu, ja cilvēki varētu pelnīt dienišķo maizīti saistītā jomā, nevis strādājot bārā. No shade strādāšanai bārā.

Pirms dažām dienām garām ejot redzēju kaut kādu rakstu par to, ka šī gada Oskaros ir vairākas filmas ap un par kristietību, ieskaitot šo par konklāvu. Tā kā šī filma bija minēta Oskaru sakarā, baigi arī neiedziļinājos, par ko viņa ir. Tā kā norvēģu filma bija drusku agrāk, kā gribētos, un jaunais Sorentīno tīri pēc treilera... ir vienkārši Sorentīno, vienojāmies iet uz Konklāvu. Kaut kad burtiski pirms filmas izlasīju Letterboxd aprakstu, un nodomāju, cik reizes mēs tai Katoļu Baznīcai varam spert pa olām? Bet cilvēki filmu ir novērtējuši labi, gan jau saies. Un, god damn, tomēr ir vēl radoši veidi, kā darīt to speršanu. Kvalitī šit, Holivuda, respect! Smadzenes nesalauza, bet performance man patika.

Tas īpatnējais brīdis, kad tu sāc pārvērsties par savu ex, sakot, ka vajadzētu vairāk sarunāties. Varbūt vienīgi ar to atšķirību, ka tu labi zini arī to sajūtu, ka tu nevari izrunāt lietas uz āru.

Mani mazliet neliek mierā tas, ka Viļņā man bija iespēja aizkavēties ne tajos patīkamākajos apstākļos. Es centos no tā izvairīties, un man tas arī izdevās, bet principā bija visas iespējas, ka kāds draņķīgs cilvēks varēja izvēlēties konfliktu turpināt risināt turpat uz vietas koncerta laikā. Pēdējo reizi es apzināti gāju uz konfliktu pirms kādiem gadiem desmit, kad vienam citam draņķīgam cilvēkam iemetu sejā ar izsmēķi, skaidri zinot, kas notiks tālāk. Arī šoreiz cilvēkam pietrūka paškritikas, un viņš nolēma aiztikt manu cilvēku. Un es varu būt pūkains zaķītis cik uziet, un apskauties ar visiem pēc kārtas, bet ja kāds sūds sāks aiztikt manus cilvēkus, I will fuck them over. Un tas nav par bruņnieciskumu, jo es nejaukšos konfliktā kurā es nespēju izvērtēt apstākļus un iemeslus, un ļaušu pašam konfliktā iesaistītajam dīlot ar to konfliktu. Līdz robežai. Un ja tā robeža tiek pārkāpta, tad man ir vienalga, kuram te bija taisnība.

Un tā lieta, kas mani nomāc, ir sajūta, ka šādas situācijas radīsies arvien biežāk. Kaut kā īpaši krīt acīs to cilvēku klātbūtne, kas savu eksistenci vērtē augstāk par apkārtējiem. Un man ir sajūta, ka ir laiks moralizēšanai, un ir laiks gāzt pa seju katram, kura vienīgais atturēšanas mehānisms ir bailes. Par laimi viņi ir saņēmušies drosmi sākt riet, bet vēl ne kost. Un man ir bailes, ka tas mani padarīs par sliktāku cilvēku, un bailēs nogulēt to brīdi, kad ir jārīkojas, sākšu aizsvilties daudz ātrāk, kā nepieciešams.