Turpinot par visu dzīvo un nedzīvo lietu tiekšanos uz entropiju. Vismaz es esmu dzirdējis, ka visas lietas visumā uz to tiecas, lai gan neesmu drošs, ka es līdz galam saprotu šī vārda nozīmi, vai par to, ka mēs vispār saprotam, ko visas lietas visumā dara. Bet paliekam pie pasaules, kuru mēs varam novērot, un bezgalīgo radīšanas un iznīcības ciklu. Tā teikt, Sīzifs lika sveicināt.

Es vairākas reizes esmu jokojis, ka mēs faktiski sastāvam no ūdens, cukura un informācijas. Joks gan izriet no novērojuma, ka mūsu smadzenes spēj performēt diezgan ilgi, kamēr vien tu spēj uzurēt ķermeni pie dzīvības ar ūdeni un našķiem, bet dekonstruējot lietas līdz absurdam, šī nav nemaz tik nepatiesa doma. Mēs zinām, ka visādām organiskām reakcijām ir nepieciešams ūdens, un tāpēc mēdz dzīvojot uz "zilās planētas". Gudrības no skolas sola. Bet ir arī zināms tas, ka pilnīgi visas dzīvas būtnes šūnu līmenī enerģiju iegūst no vienas un tās pašas... vielas? Es pēķšņi neatceros ne nosaukumu, ne to, kā to visu klasificē, bet otrs dzīvības elements ir tā lieta, kas sintezējas no saules enerģijas, un ir kaut kāda primitīvākā enerģijas vienība. Visas pārējās organiskās struktūras ir tikai atvasinājumi. Attiecīgi dzīvības formas ir attīstījušās no cīņas par šo resursu. Kaut kādi primitīvie vienšūņi "nolēma", ka var taču negaidīt, kad šī debesu dāvana atnāks pie tevis pati, bet tepat blakus ir neaktīvs kaimiņš, kuram jau ir šī enerģijas vienība, un tā sākās nebeidzamā sacensība starp uzbrucēju un aizstāvi. Bet lai šīs visas labāko stratēģiju zināšanas nepazustu "izštepselējot" pirmatnējo spēļu konsoli, bija nepieciešama datu glabātuve, un tad nu tā arī radās organiska ķīmiska savienojuma formā.

Nu lūk, par to neizbēgamo entropiju. Ir diezgan fascinējoši vērot dārzu, kurš katru gadu nomirst, un pavasarī atdzimst no jauna. Resursu daudzums kardināli mainās, bet kamēr vien tiek saglabāts DNS nelielā barības vielu apvalciņā, šis process turpina iet uz riņķi. Gluži kā tāda tehnoloģijas kompānija, kas sāka ar lampiņas izgudrošanu, bet izejot cauri turbulentajiem krīžu un karu laikiem, turpina ar tosteriem un televizoriem. Neaptverot visus abstrakcijas līmeņus, ir viegli saprast to, kā varētu rasties doma par to, ka šos visus dabas procesus vada kaut kāda apziņa. Bet mēs dzīvojam relatīvi sekulārā laikmetā, kurā mūs ieveduši dažādi domātāji, daži no tiem dzimuši Skotijā, un vēl viena gudrība, ko mums māca jau skolā, ir tā, ka arī cilvēka veidotos procesus vada neredzamā roka. Pavisam atteikties no rokas metaforas, protams, nav tik viegli.

Lai vai kā, mans punkts šeit ir tāds, ka lai arī ko mēs radām, tas sāk savu sabrukšanas ceļu no tā brīža, kad tas tiek radīts. Tas ceļs var būt ilgs, īpaši, ja tiek veikta piepūle tā saglabāšanā, bet neizbēgams. Tai pat laikā ir visādas neviena nekontrolētas sistēmas, kas turpina strādāt, un iznīcība ir daļa no šī procesa. Kamēr vien, protams, netiek iznīcināta informācija par šo procesu. Visbeidzot tas abstrakcijas līmenis, kurā cilvēku radītas lietas kļūst lielākas par to, ko pats radītājs vispār spēj aptvert un vadīt, bet kaut kā mēs spējam tajos procesos dzīvot un uz tiem paļauties.

It's not not true.

https://www.youtube.com/watch?v=8lT9JxeGjfI

Ņemot vērā, ka bičošana par Šleseru aug augumā, dažas... pārdomas.

Re:Baltica šobrīd aktīvi atspēko visādu bulšitu, ko Šlesers ir teicis. Svētīgs darbiņš un tā, tāpēc soctīkli tagad ir pārpludināti ar atslēgvārdu "Šlesers". Bet kopumā tas ir tāds komunikācijas un publisko attiecību cīņas lauks, kurā zināma loma ir arī finansiālajiem resursiem. Bet tīri tehniski likumdošanā ir aprakstītas situācijas, kurās par melošanu iestājas kriminālatbildība. Ne par priekšvēlēšanu retoriku, protams, un kāds akadēmiķis būtu spējīgs izskaidrot, kā tur sadurās vārda brīvība ar kaitējumu sabiedrībai. Tai pat laikā nekādi vārda brīvības argumenti nestāv ceļā tam, lai Re:Baltica nāktos aizstāvēt finansējuma izlietošanas pamatotību un redakcionālo pozīciju. Un te man kopumā nav līdz galam skaidrs, kā tiek mērīts kaitējums un sabiedrības intereses, kad tiek definēti un pielietoti tiesiskie instrumenti.

Bet labi, nav jau tā, ka likumi ir garants taisnīgākai un labākai sabiedrībai. Viss tas, no kā, piemēram, ir izvairījies Tramps, ir smadzenes uzspridzinoši. Šlesers vēl nav sasniedzis to līmeni, bet cik mums ir tiesas lēmumi par līdzekļu atmaksāšanu valsts budžetā? Un neko, kundziņš turpina būt kandidāts.

Tikmēr plakāti uz Brīvības un Miera ielas stūra man liek domāt par Arābu Emirātiem.

Stāsts lielajā bildē ir par kaut ko citu, bet sākšu ar šo.

Vakar es biju servisā, kurā es laboju auto pirms desmit gadiem. Mani tur nosūtīja vajadzība nomainīt detaļu desmit reizes lētāk, kā to būtu izdarījis oficiālais serviss. Pēc tam, kad man tika izstāstīts par izdarītajām lietām, elektriķis man parādīja veco klimata kontroles paneli, kuram esot par vienu pogu vairāk, kā tanī, pret kuru tas tika nomainīts. Man likās diezgan īpatnēji, ka tā ir tieši tik neliela un ikdienā redzama lieta, jo jaunas klimata kontroles cena ir tāda, ka man bija radies priekšstats, ka tā ir kaut kāda kaste ar daudz vadiem, kas atrodas kaut kur auto dziļumā, un tai ir sabojājies viens temperatūras sensors.

Man šķiet diezgan īpatnēji, ka mēs esam uzbūvējuši sistēmu, kurā saražot jaunas tik sarežģītas ierīces ir vienkāršāk, kā salabot jau esošās. Jo elektriķis jau nesalaboja veco, bet atrada lietotu, un no turienes tas relatīvais lētums. Un tas lētums jau arī ir tāds nosacīts, jo ja man par to naudu būt jāsapērk, piemēram, banāni, tā būtu diezgan liela kaudze ar banāniem. Iespējams es to kaudzi varētu satilpināt sava auto kravas kastē.

Bet pat ja man būtu neierobežoti finanšu resursi, un es katru salūzušu detaļu nomainītu pret jaunu, un katru rūsējošo detaļu regulāri pārkrāsotu, tāpat vienā brīdī tā kļūtu par bezjēdzīgu sacensību ar laiku, un nopirkt jaunu auto būtu racionāli loģiskāks lēmums, kā esošo uzturēt pie dzīvības. Un tad tas auto būtu kā cilvēks, kuram eventuāli ir beigusi strādāt kāda sistēma, kas ķermeni uztur pie dzīvības, un tā faktiski būtu tāda kā auto nāve. Auto būtu pārgājis no stāvokļa, kurā tas ir funkcionējošs un dzīvs, uz stāvokli, kurā tas ir beidzis darboties un faktiski miris. Cilvēka nāve gan primāri nav funkcionēt beidzis ķermenis, un tomēr funkcionējošs ķermenis ir priekšnosacījums tam, lai dzīvotu viss pārējais - apziņa, zemapziņa, varbūt vēl kaut kas. Tādā ziņā arī mašīnas var mirt, pat ja mēs tajās nespējam konstatēt apziņu, kur nu vēl kaut ko tādu, ko kāds varētu nosaukt par dvēseli. Cita starpā nomirtu arī ideja par konkrēto auto, tādā ziņā, ka auto ir daudzu apzinātņu būtņu fantāzijas, lēmumu un darba rezultāts, un kuru darbina fizikas likumi, kuri ir strukturēti ļoti sarežģītā sistēmā. Domāju, ka nav viens tāds indivīds, kurš pārzinātu visus konkrētajā auto darbojošos procesus, un tomēr no rūpnīcas šāds auto iznāk pilnībā funkcionējošs. Un arī tad, kad viss beidz darboties, nebeidz darboties visi fizikas likumi, bet gan sistēma kopā vairs nestrādā tā, kā sistēmai sākotnēji bija paredzēts darboties. Kopumā to pašu var teikt par jebkuru organisku dzīvības formu, jo fizika turpina darboties kā iepriekš.

Nu lūk, šis sistēmas ir kaut kad diezgan interesants, jo tās nav ne īsti dzīvas, ne mirušas, vai tās būtu dabiski veidojušās, kā piemēram augi, kas no zeme pumpē ūdeni, un enerģiju saņem no saules, vai ekonomiskas un sociālas sistēmas, ko ir izdomājušas tādas organisksas dzīvības formas kā cilvēks.

Dzīvība ir diezgan skaļa padarīšana. Vispirms jaunieši nolēma pagalmā palēkāt ar skeitbordu, un tagad putni nevar aizvērties. Es no sākuma gribēju teikt, ka organiskā dzīvība ir skaļa, bet tad padomāju, ka tikai tāpēc ka es nedzirdu magnētiskos laukus un protonu lidojumu visumā, nenozīmē, ka to nedzird citas dzīvības formas. Simts punkti kāds gigantisks melnais caurums traucē gulēt kādai blakus esošai galaktikai, kurai ir trausls miegs, jo viņai ir bijusi smaga "kāju diena".

Diezgan nikni bliež.



https://iammosh.bandcamp.com/track/odyssey-xix

Savukārt koncertdzīves ziņās, šodien ir Stoned Jesus, un es domāju, ka man nebūs enerģijas pēc treniņa vēl iet uz koncertu. Izrādās, ka Rīgā būs arī Jinjer, un es vēl pat neesmu nopircis biļetes uz Three Days Grace/Badflower. Tas neskaitot tās biļetes, kas man jau ir. Un pat neapsvērt pirkt biļetes uz The Offspring... what is happening this year?

Man ir doma pārdot savas Skyforger plates, tai pat laikā es tikko apsvēru nopirkt Behemoth plati. Savdabīga dilemma.

Neapšaubot to, ka lai zinātu par lietām, ir jārunā par lietām, kas ir šī vēlme ventilēties publiskā telpā, apzinoties (šo drošvien var likt pēdiņās), ka tavs marginālais viedoklis... nu... ir margināls?

Ir pat veselas kustības, kas popularizē ideju par digitālo detoksu, un ka slēgtas kopienas ir daudz efektīvākas un veselīgākas emocionālā atbalsta saņemšanā. Un pieņemsim, ka tev ir gana bieza āda, lai tu spētu uzturēties vietās, kur ir pārstāvēts pilns viedokļu spektrs, un nenodarīt pāri savai mentālai veselībai. Viens veids, piemēram, ir papildināt diskusiju ar faktiem, vai neļaut kādam no naratīviem nogrimt citu naratīvu jūrā. Bet ja var redzēt, ka cilvēks nāk uz diskusiju jau frustrēts, kādas ir viņa ekspektācijas? Ka izrādīsies, ka visi svešinieki viņam piekritīs, un tas sniegs kaut kādu emocionālu mierinājumu? Viens iemesls varētu būt tāds, ka cilvēkam nav kopienas ar ko parunāt par kādu konkrētu tēmu, un to es it kā varu saprast, jo es arī cibā rakstu lielā mērā, lai nedzīvotu tikai savā galvā. Tai pat laikā it kā vajadzētu saprast, ka maksimālais terapeitiskais efekts būtu izlamāties ar svešiniekiem onlainā, un es neesmu drošs, cik terapeitisks tas ir. Var jau būt, ka tā ir īsta lieta, un ir cilvēki, kurus tas nenoved pie executive dysfunction. Biežāk gan man ir sajūta, ka tas ir banāls naivums.