Es pieņemu, ka man šī nav eksistenciāla krīze, un es jau esmu pieņēmis visa esošā absurdumu. Bet es redzu, kā es kļūstu par sevis sliktāku versiju aiz garlaicības. Kā tāds suns, kas nav pietiekami intelektuāli stimulēts. Es pat zinu, kas man būtu jādara, bet reizēm es nogurstu no tā, ka tas ir konstants uphill battle, un tad es sāku saprast tos cilvēkus, kas pasūta pasauli dirst, un sāk darīt lietas savā nodabā. Man pagaidām gribās to pasauli.

Bet ja gribam būt pavisam anāli par lietu zinātnisko pusi, dalīšanās ar citiem arī sniedz tādu pašu ķīmisku gandarīju kā citas labas lietas. Man gan gribētos, lai cilvēkiem mīlestības un rūpju valoda neaprobežotos ar pīrādziņu cepšanu, citādi mums pasaulē ir par daudz pīrādziņu, un par maz citu stimulu.