Tā kā es neesmu eberjs, tas būtu saprotami, ka es līdz galam nespēju izsekot tam, cik ļoti metaforiski tiek uztverta trešā tempļa būvniecība. Man gan ir nelielas bažas, ka templis figurēja arī cionisma ideoloģijā, kas neko labu nevēstīja tur šobrīd esošai mošejai. Bet ir arī skaidrs, ka arī ortodoksālie ebreji mēdz būt kā minumums pret šobrīd notiekošo genocīdu, vai pat citām cionisma izpausmēm.

Bet lasot par talmūdu, man rodas konfliktējošas sajūtas. Es absolūti saprotu ideju par apzinātu dzīvošanu. Mēs varam strīdēties par izpausmēm, bet doma savā būtībā man šķiet ļoti atbilstoša manai pārliecībai par to, kā būt daļai no kaut kā lielāka. Tā ir tādas kā zāles pret to, lai tevi tavs paša ego nesaplosītu gabalos. Bet tad ir tā daļa par kaut kādiem dieva vārdiem, ko kādam ir izdevies pierakstīt kaut kādos svētajos rakstos, un man uzreiz stāvus saceļas visas adatas. Atbilžu meklēšana caur refleksiju un kolektīvo pasaules kārtības interpretāciju man teju izklausās pēc demokrāitijas triumfa. Bet tas fakinais izejas punkts ir kaut kāda grāmata, un tas man šauj ārā korķus. Visbeidzot, man totāli riebjas uzstādījums par pacelšanos augstākā līmenī caur paklausību kaut kādiem likumiem, kas ir atrauti no cilvēcīgās esības, un ka cilvēcīgā esība ir kaut kāds zemāks dzīvniecisks līmenis. Nez kādēļ tas man liek domāt par Agneses Irbes arogances līmeni, kas savu aklumu pret līdzcilvēkiem uzskata par kaut kādu garīgumu. Es, protams, saprotu atšķirību starp dzīvošanu nerēķinoties ne ar kādām sociālām normām, un apzinātu dzīvi ar līdzcilvēkiem, bet par autoritāti nolikt kaut kādas senas gudrības, man tas šķiet tumsonīgi. Iespējams tas mani padara par humānistu, vai kāds nu ir tas lamuvārds, ko gnostiķi varētu attiecināt pret tādiem kā es.

Tai pat laikā man negribās spļaut virsū senām gudrībām. Es joprojām uzskatu, ka mūsu sugasbrāļi ir dzīvojuši gana ilgi, lai intuitīvi nonāktu pie kādiem vērtīgiem secinājumiem par esību, un ne viss ir jāizgudro no jauna. Tai pat laikā šīs senās gudrības ir jāspēj ielikt mūsdienu kontekstā spektrā no fizikas līdz psiholoģijai. Un šinī ziņā man vistuvāk šķiet rietumu un austrumu filozofiju sapludināšana. Ar austrumiem es domāju kaut kādus budistus un hinduistus, nevis tuvos austrumus. No tādām "outo of the box" reliģijām man joprojām šķiet simpātiski sikhi, bet man tomēr patīk radīt savu jēgu, paviršu tulkojot nodrāztas frāzes. Mans rituāls būs mana rīta kafija, un mana baznīca būs psihoterapijas kabinets, ja man pēc tāda radīsies vajadzība. Mistiskās pieredzes arī nav tik grūti iegūstamas, lai arī tām ir klāt ļoti daudz racionalitātes. Bet plāna aizsākt jaunus kultus man nav, tāpēc maldoties tumsā cilvēki visdrīzāk turpinās nonākt pie kaut kādām grūti ienterpetējamām senām gudrībām, un pavirši citējot fragmentu no intervijas par talmūdu, turpinās vilkt laikapstākļiem nepiemērotas drēbes. Metaforiski izsakoties.