Es te skatos vienu darba prezentāciju, un man uz ekrāna ik pa brīdi nomirgo kāds mēmes dzīvnieks. Es zinu pēc fakta, ka fellow IT cilvēki dzīvo savā īpašajā pasaulē, kas man ir sveša, bet es nebiju iedomājies, ka šī visa mēmju un datorspēļu pasaule tā viegli varētu ieplūst korporatīvajā resursā. Es neesmu sajūsmā par sterilo korporatīvo dizainu, un principā neiebilstu, ja kāds to salauž, bet man šķiet, ka komiska atbilšana stereotipiem mani kaitina tik pat lielā mērā kā viss korporatīvais. Es tagad mēģinu saprast, kuras individuālisma izpausmes kolēģos man šķiet krutas, jo tādas noteikti ir. Es laikam pie tādām ieskaitītu kolēģus, kuriem fonā midžinās bērni, kuri zvaniem pieslēdzas tērpušies pidžamā, vai kuriem priekšā stāv idiotiska paskata kafijas krūzes.

Bet šis man arī atgādina, ka kaut kur tur ir milzīga digitāla pasaule, kura man ir diezgan sveša, bet kurā mitinās diezgan iespaidīgs cilvēku daudzums, lai tur sāktu veidoties sava kultūra. Šķiet, ka es esmu pārāk analogs priekš tās.

Savdabīgi, ka viens no spēcīgākajiem argumentiem neiet uz filmu, ir publika, kura ies skatītie uz Zendaya (lai kas arī viņa nebūtu) un Patisonu. Un tā nav mana spekulācija, tā ir reāla atsauksme pie filma. Ir jau vēl Bize, bet es gan neteiktu, ka tā ir pasargāta no īpašiem skatītājiem. Vajag nopirkt ekrānu priekš tā jaunā projektora, un biezākus aizkarus.