| One Battle After Another man lika aizdomāties, ko no dzīves vēl sagaida pusmūža vīrieši? Šī gan tiešām ir paaudzes un ģendera specifiska lieta. Neejot abstrakcijās, kāda dzīvei vispār ir jēga, ar jauniem vīriešiem daudz maz viss ir skaidrs. Vecākiem vīriešiem atliek vien dusmoties un nepieņemt realitāti, ka viņu izpratni par pasaules kārtību nevienam tā īsti nevajag.
Lai vai kā, šī filma mani nekaitināja tā, kā to darīja pingponga filma, bet kopumā stāsts mani garlaikoja. Varbūt mazliet kičīgāks, bet atkal jau saturs par to, cik briesmīgā stāvoklī ir pasaule, pie tam specifiski Amerika. Ir pilnīgi ok, ka Oskarus un Berlīnes lāčus dod filmām, kas ir specifiski aktuālas konkrētajai kultūrtelpai, bet man reāli kaitina, ka vēl joprojām Oskariem piedēvē kaut kādu augstāku māksliniecisku statusu. I mean, tas pats Straumes haips man rada sajūtu, ka Berlīnes mūris sabruka aizvakar, un mēs visi teju kā uzzinājām par rietumu popkultūru. To, ka Straume patīk kritiķiem, es jau sapratu pēc pirmajām balviņām, un Oskaru nedabūšana šo filmu nepadarītu par mazāk vērtīgu.
Bet visas labās lietas, ko interneti stāstīja par One Battle After Another, ir valīdas. Vizuāli - hands down. Aktierspēle - mani var kaitināt Di Kaprio kā cilvēks, bet es gandrīz aizmirsu, cik labs viņš ir kā aktieris. Ne viņš viens, protams. Viss tas komiskais elements - es nez. Tiešām Holivudai ir grūti runāt par smagām tēmām bez vieglas ironijas un absurda? Kaut kāds leftist Tarantino. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}