Oh, wow! "Women Talking" izrādījās kaut kas cits nekā visas versijas, ko es varētu būt spējis iedomāties. Drošvien grāmatas formātā šis ir daudz niansētāk un ietilpīgāk, bet reizēm stāstiem vajag pielikt cilvēka sejas, lai tam noticētu pa īstam, un varbūt tieši tāpēc ir šāda filma. Bet atklāti sakot, man vispār patīk filmas kā stāstu medijs.

Dažas metaforas bija ļoti on the nose, taču ne mazāk jaukas. Nu, vai arī briesmīgas, bet jauks bija radošais veids, kā kaut ko parādīt, nenosaucot to vārdos. Bet lielākā vērtība, manuprāt, ir iespējas ļoti dekonstruētā veidā uz diskusiju paskatīties no malas. Vai varbūt ļoti konstruētā, es neesmu drošs. Problēma visiem ir viena, bet tik daudz dažādu skatījumu, kā to risināt. Drošvien tas parāda to, ka problēma visiem ir viena no putna lidojuma, bet katram jeb katrai ir savas sāpes, bažas, vēlmes un situācija, un tāpēc tik grūti ir panākt vienošanos.

Es, protams, negribu neko spoilot, tāpēc nespēju izteikties skaidrāk, bet man tagad ir jautājums, kāpēc šī filma tika ierindota tajās, ko es varu skatīties viens. Bet es neizslēdzu, ka reflektējot par šo tēmu visu mūžu, un iegūstot kaut kādu pārliecību par savu attieksmi, filma var raisīt arī aizkaitinājumu. Es tomēr tāpat kā Augusts esmu tikai vērotājs, mans viedoklis nav svarīgs.

Vēl man tagam "kino" gribās ieviest atsevišķu jūzerpikču, un no visām, ko es spēju iedomāties (visus suņus un kaķus es esmu izskatījis, un neesmu atradis neko, ar ko girbētu releitot), visvairāk man patīk tā bilde, kur Maikls Džeksons sarkanā ādas jakā grauž popkornu. Patiesībā tā ir arī pirmā versija, kas man ienāca prātā. Bet... you know, Maikls mums ir diezgan problemātisks personāžs. Lai gan Lyric Blaster (ir tāda pagaidām margināla viktorīna Loftā) repertuārā ir "Pepsi Generation" melodija. Un arī "Smooth Criminal" turpina blāstot no JūTjūbes un Instagramiem.