Runājot par suni kā par socializējamu dzīvnieku. Ir tie brīži, kad tu redzi potenciāli nelabvēlīgu situācijas turpinājumu, tava atbildība ir to novērst, un tu zini, ka suns šinī situācijā nebūs tavs sabiedrotais, un pieņems visus nepareizos lēmumus. Reizēm tas ir frustrējoši, lai gan ne vienmēr. Katrā ziņā vēl bez tā pūkainā ģīmja, kas mēdz prasīt uzmanību, tā ir konsekventa robežu vilkšana katru dienu bez izņēmuma. Varu derēt, ka vairāki cilvēki ir padomājuši kaut ko sliktu, vērojot manu komunikāciju ar suni uz ielas. Es arī pats bez šīs pieredzes nebūtu iedomājies, kas es sākšu "pacelt balsi" bez dusmām un aizkaitinājuma, jo man noteikti gribēsies vilkt paralēles ar līdzīgu attieksmi pret bērnu. Lai gan nenoliegšu, ka netrūkst arī līdzību. Sunim es varu atļauties "pārmest" visādas absurdas lietas. Kad es saku, "beidz ēst pa kaktiem maizi, resna paliksi", es absolūti apzinos, ka tas ir joks, kur es atbrīvoju savu iekšējo spriedzi, un neviens no šī nenoraus bulīmiju. Ja kaut kas tāds tiktu pateikts bērnam, es ne tikai par to džadžotu citus cilvēkus, bet arī sevi.

Atgriežoties cilvēku pasaulē, es iedomājos, kā tas ir mēģināt tikt galā ar šo aizkaitinājumu un vēlmi uzšņākt? Vai nemēģināt? Visi tie uz bērniem bļaujošie vecāki, vai dies pasarg vardarbīgie? Ar vai bez spējas situāciju racionalizēt, man vienmēr ir riebusies tā daļa sava es, kas kļūst aizkaitināta un nīgra. Lai gan pasaule un cilvēki tajā nav ideāli, teorētiski cilvēkam ir doti rīki, lai tur nenonāktu, jeb valoda. Nešaubīgi, man nav jēgas mēģināt kaut ko sarunāt ar suni, un lai cik daudz laika kopā mēs pavadītu, tas nekad nemainīsies, un tas var reizēm būt frustrējoši. Ar cilvēku teorētiski var visu izrunāt, un tam vajadzētu būt pietiekamam, lai izvairītos no frustrācijas. Tas gan iekļauj to, ka otrs tevi dzird, saprot, un ir gatavs rīkoties, ņemot vērā tavas intereses. And yet. Kāpēc cilvēki mēdz izvēlēties nīgrumu, riskējot veidot robus attiecībās, un pie reizes ielaist sevi to pretīgo sajūtu pret sevi. Or it's just me, who does not like being mean?