Tikko izlasīju sarunu, kurā tika pieminēts valodas modelis, kas cilvēkiem varētu sniegt atbildes uz visiem "lielajiem jautājumiem", kas ne tikai varētu aizstāt reļiģiju, bet arī nolikt cilvēkus tādā kā kartupeļus audzējošu zen hobitu miera stāvoklī, kuriem prāts būtu mierīgs, un problēmas ir ļoti piezemētas. Tā daļa par hobitiem ir mana interpretācija.

Es tā iedomājos, vai reliģija ir cilvēku nemiera produkts, meklējot atbildes uz "lielajiem jautājumiem"? Es te tā drusku vienkāršoju, jo ir jau arī filozofija and what not. Bet tātad, ja cilvēkam nav spraigu garīgu meklējumu, vai tad viņš automātiski ir dranķis? Paņemam bezdievīgus kreisus jauniešus, kas ir reālā ahūnā par klimata pārmaiņām (kur, protams, var meklēt arī merkantilus iemeslus, bet tas gan drusku nesaskan ar pārmetumiem, ka visas tās problēmas ir izdomātas, un šiem jauniešiem ir citi mērķi), vai kopumā ir norūpējušies par pasaulē mazāk aizsargātajiem, un šīs rūpes ne obligāti aprobežojas ar cilvēkiem. Un šiem cilvēkiem nevajag nekādas "mīli savu kaimiņu kā sevi pašu" vadlīnijas. Vai nevarētu būt tā, ka patiesībā atbildes uz "lielajiem jautājumiem" cilvēkos jau ir, viņiem vajag tikai atbrīvoties no šīs loģiskās spriedzes, ka atbilde eksistē bez jautājuma, un tāpēc tiek izdomāta kaut kāda lielāka un gudrāka autoritāte, kas ir pateikusi, kā ir, un tad var brīvi izelpot, un pārāk daudz nedomāt par to, vai šī atbilde, kas cilvēkā jau mājo, vispār ir vienīgā un pareizā?