Tas ir drusku autistiski, bet man sāk patikt automātiskās atbildes Teams, kad es sarunājos ar kādu nepazīstamu cilvēku, vai kādu ne-eiropieti. Ar cilvēkiem, kurus es labāk saprotu, sarunu var izbeigt daudz vienkāršāk, jo mēs abi saprotam, kad tā ir beigusies, vai un kad mēs pie tās atgriezīsimies, un nav bažas par to, ka kaut kas izskatīsies nepieklājīgi, jo mēs sen esam aiz tās robežas, kur viens otram var tiešā tekstā pateikt, ka otrs nav bijis spicākais zīmulis vienā vai otrā situācijā, tāpēc kādas tur vēl pieklājības frāzes.

Arvien biežāk sastopos ar vilšanos par kādu no cilvēkiem, kas iepriekš man licies ok. Varbūt tas kaut kā izriet no cilvēku paviršas pazīšanas, un tad kaut kādas viņu personības šķautnes un pārliecības atklājas tikai ar laiku. Bet varbūt mēs vienkārši dzīvojam tādos laikos, kad apkārt notiek iespaidīgs daudzums grandiozu sūdu, un visiem par šiem notikumiem ir kaut kādi apdāvināti viedokļi. No vienas puses sāpe ir par to, ka būs grūti uzbūvēt gaišo nākotni, ja pat jēdzīgie cilvēki izrādās draņķīgi vairākos veidos. No citas puses it kā jau nav svarīgi, kas galvā darās cilvēkiem, ar kuriem tu tāpat aktīvi neuzturi kontaktu, bet tad no vēl vienas puses viņi ir draugi kaut kādiem citiem sakarīgiem cilvēkiem. Un ko tev darīt, ja tu nonāc kontaktā ar šādu cilvēku pastarpināti? Apspriest to, cik garšīga ir šī tēja, un ignorēt faktu, ka kāds viņa teiks bija pilnīgs vājprāts?