Es īsti nesaprotu, kā klimata pārmaiņu noliedzēji turpina sadzīvot ar šī brīža realitāti, bet man ir diezgan skaidrs, ka mēs esam sasnieguši new normal. Es diezgan skaidri atceros to, kā kolektīvi tika zvanīti visi trauksmes zvani par to, ka ļaunie aerosoli un ledusskapji taisa ozonā caurumu, un no tā brīža man bija diezgan skaidrs, ka mēs darām lielu sūdu, un no tā brīža man nav bijušas lielas šaubas, ka jāšķiro atkritumi, un vispār jādzīvo ar lielu awareness par nākotni, bet jāsaka, ka vēl kādus piecus gadus atpakaļ es nebūtu ticējis, ka klimata pārmaiņas mūs būs noķērušas tik tieši vēl manas dzīves laikā. Kopš pagājušās vasaras krusām man nebija ne mazāko šaubu, ka arī šovasar mēs piedzīvosim vairākus extreme weather events. Šogad jau bija daži vēji un lieti, kas, piemēram, dārzā bija nonesuši lecekti, vai papostījuši stādus. Bet vakar, piemēram, uz veikalu mēs braucām ar Boltu, jo aizejot līdz stāvvietai, nācās secināt, ka mašīnu labāk no turienes nedzīt laukā, jo pēc veikala apmeklējuma varētu nebūt kur viņu novietot. Šajā ziņā es pat esmu atmetis mēģinājumus iegūt iedzīvotāja karti, lai varētu turēt mašīnu uz ielas pie mājām, jo jumts noder ne tikai ziemā, kad no gaisa krīt sniegs. Un aizvakar ielidojot kaut kur Polijas teritorijā, bija redzams, ka mūs ir pārklājusi kaut kāda Mordora, kas gatavo savu apokalipsi.

Tā nu tas tagad būs, I guess. Bet mums vismaz nekrīt virsū raķetes... I guess. And yet es biju priecīgs atgriezties, jo dzīvot "tur" es negribu, un ne tikai emocionāli, bet "tur" ir savas problēmas kā, piemēram, karstums.