Ir noslēdzies šī gada big event. Šoreiz apstiprinājās vairākas pagājušā gada atziņas, piedzīvotas vairākas ļoti līdzīgas pieredzes, bet neapšaubāmi ir arī vairākas jaunas atziņas un pieredzes. Dažas no tām pat ļoti fundamentālas, ar kurām būs jāstrādā ne tikai līdz nākamajam pasākumam, bet iespējams mazliet ilgāk. Lai kā man patiktos ļaut lietām attīstīties dabiski, šis tas dzīvē prasa papildus uzmanību un piepūli, pirms ir iemetusies puve.

Varēt būt, ka es šo jau esmu rakstījis, bet neviens cits gadskārtējs pasākums nestāv klāt šim. Arī Ziemassvētkos katru gadu ir egle un dāvanas, bet ne jau gaismiņas un svecītes ir pasākuma būtība, un to es šoreiz izjutu ļoti skaidri. Daļēji arī tāpēc, ka šogad nebija daudzu ļoti svarīgu cilvēku. Bija citi ļoti svarīgi cilvēki, bet tur ir tik daudz dažādu lietu ko darīt, ka vajag vēl, ja nu kādam iestājas sagurums, un kurš katrs man neder. Man sagurums un ģībonis bija tikai uz būvēšanas nedēļas beigām, bet jau sākoties svētkiem, es biju gatavs tresīt līdz visiem rīta saulrietiem.

Šogad es biju daļa no komandas. Tās bija ne tikai jaunas pazīšanās un lielāka kopības sajūta, bet arī idejas par to, ka mums jākļūst integrētākai daļai no pasākuma. Šogad vēl gribējās piedzīvot un parādīt svētkus pēc maksimālās programmas, lai gan pa dienu bija šādi tādi darbiņi arī galvenajās dienās, bet nākamgad varētu jau iesaistīties as savām idejām. Varbūt tādā veidā papildināt arī mazliet pagurušo kodolu.

Bet summējot īsumā - šis ir laiks, kad iečekoties un padomāt par to, kas ir noticis kopš pagājušā pasākuma, padomāt un paplānot nākamo gadu, iegūt jaunas zināšanas un rīkus nākamā gada ikdienai. Šeit pilsētā ir viena dzīve un vieni noteikum, bet tur pavisam citi. Tur drīkst un vajag darīt un pieredzēt visu, bet reflektēt par to pēc tam.

Mūsdienu Krievijas karavīri, kas maršējot dzied "Группа Крови", ir diezgan paradoksāls skats. Tas ir tāds nolemtības līmenis? Es ceru, ka nākamā dziesma, ko viņi dziedās, būs "Перемен". Also - I'm old.