Nu ko, politiskais influenceru konkurss noslēdzies atbilstoši vidēji statistiskajam gender pay gap, un tuvākajiem desmit gadiem vietējā politiskajā progesīvismā pietiks ar Stambulas konvenciju, par nākamajiem mērķiem cīnīsies jau nākamās paaudzes. Iznākums drusku paredzams, bet priecē tas, ka tā cīņa tomēr nebija vienos vārtos, lai gan, protams, Gorbunova sindromu mēs kolektīvi vēl neesam izslimojuši, kas ir drusku žēl. Kas zin, ja mūs tuvāko divdesmit gadu laikā neiznīcinās Krievija vai mākslīgais intelekts, mēs vecumdienās aptiekā legāli varēsim nopirkt kāsi pret sāpošiem kauliem. Nu varbūt psihadēlijas asistētu terapiju, ja kādam tajā vecumā vēl būs aktuāli, bet es stipri šaubos.

Bet toties maija Rīgas Laiks gan man pagaidām patīk. Varbūt daļa redakcijas ir aizgājusi pavasara brīvdienās, bet tie tulkotie gabali šķeit tādi jauneklīgi svaigi. Nu, vai arī Rītups pēc sēnēm beidzot ir saticis dievu, un kļuvis par citu cilvēku.