Šorīt es jūtos kā jaunais vecāks, un šīs nakts divās, trijās negulētajās stundās es sev uzdevu visādus filozofiski ētiskus jautājumus. Par atbildību, par apziņu, par brīvību, par kaimiņiem, par vibrējošām kakla siksnām, un par vecākiem, kas bērniem dod alkoholā mērcētus cukurgraudiņus, lai viņi naktī "labāk gulētu". Gan jau arī par dzimumu stereotipiem. Nav, protams, nekā pārsteidzoša, ka nocturnal predator ir viens pats nogarlaikojies četrās sienās, un visu nakti brēc. Tā noteikti nav viņa vaina un atbildība, ka viņš ir nonācis ieslodzījumā, pat ja mēs kā cita veida būtnes uzskatām, ka dabūt infekciju brīvā dabā nav labāka alternatīva. Es tikai ceru, ka turpmākās naktis viņš būs mazliet relaksētāks, vai arī prasīs uzmanību tikai pa dienu. Protams, kur viņš ir šobrīd, man nav ne jausmas, jo apkārt ir klusums un miers.

Bet cilvēki, kas pie pilna saprātu un brīvas gribas izvēlas radīt bērnus, viņiem drošvien ir nopietna misijas apziņa. Vai arī neizsmeļamas cerību rezerves, ka viņiem visās situācijās atradīsies sustainable risinājumi. Es, protams, par to, ka ir jāsaudzē sava fiziskā un garīgā veselība. Es pagaidām paredzu, ka šis būs smags treniņš, un vai trešdien mani vairāk interesēs deju grīda, vai gulta, to mēs vēl redzēsim.