Rīt būs piektdiena, un rītu es sākšu ar IR kultūras sadaļu. Es neesmu cilvēks, kas pirms kafijas ir gatavs kāpt lejā līdz pastkastei. Bet vairākas reizes ir bijs tā, ka es izlasu par nedēļas pasākumiem nedēļu par vēlu. Jo, goddammit, kurš laika sensitīvās lietas paslēpj žurnāla beigās? Es rakstu par korupcijas gadījumu pirms pieciem gadiem varu izlasīt arī trīs dienas vēlāk, un neviens no tā necietīs.

Bet žurnāls IR ir tāds blast from the past, un visspilgtāk to ilustrē tā pēdējās lapas. Tajā žurnālā ir fakinā krustvārdu mīkla! Ja tas būtu kāds konceptuāls žurnāls Zūmeriem ar Gunāra Bērziņa karikatūrām, es vēl saprastu krustvārdu mīklu un jaunāko kasešu recenzijas. Savukārt par IR man ir sajūta, ka viņi nav tikši pāri Dienas pārdošanas traumai. Es gan sen neesmu rokās turējis kādu Newsweek, un varbūt tas ir visaptverošs drukātās preses konservatīvisms. Savukārt kultūras notikumu sadaļa man liek domāt par cilvēkiem, kas ar auduma maisiņiem iet uz Matīsa tirgu. Es to saku ne bez pašironijas, jo kas var būt vēl stereotipiskāk kā ar suni un auduma maisiņu iet uz Matīsa tirgu? Varbūt vienīgi dzīvošana teju blakus tai pašai IR redakcijai. Un tomēr, un tomēr. Es neņemos spriest par teātra recenzijām, šinī žanrā mani varētu viegli apmuļķot. Bet, piemēram, koncertu programma tur ir kā LNT vidējam skatītājam, ja LNT vispār vēl eksistē. Varbūt šīs papīra lapas var atvēlēt vēl kādai intervijai ar kādu izstādes kuratoru, vai jebko citu, ko nevarētu atrast internetā. Ja es, piemēram, jūtos galīgi slinks, un neesmu neko lasījis par kino, es aizeju un atveru Kino Bizes repertuāru, un jau jūtos zinošāks kā pirms brīža.

Bet visādi citādi, man tomēr patīk paņemt rokās kādu nebūt Rīgas Laiku. Es telefonā mēdzu atvērt, piemēram, tviteri, bet tas parasti nozīmē, ka šis man ir ļoti nevērtīgs laika brīdis, kuru es mēģinu aizpildīt. Varbūt ir kaut kas, ko ir ērti lasīt planšetē, bet planšete (-s) man vairāk liek domāt par aplikācijām, ko es varētu uztaisīt, vai kādiem nebūt mākslas projektiem, ne tik daudz kā par rīku, ko varētu lietot lasīšanai. Jā, un korī es arī nedziedu, un notis es planšetē arī neglabāju.

Strīmā ir parādījusies Childish Gambino jaunākā albuma jaunā versija, attiecīgi iepriekšējā versija ir pazudusi. Divdesmitajā gadā viņam ir bijušas interesantas radošas izvēles. Es līdz galam nesekoju saistībai, bet vēl pirms tam bija viss tas haips ap "This is America". Kas esot pat bijusi domāta kā dis atbilde Dreikam. Those guys are weird. Bet drošvien jāpameklē internetos tas SNL, kurā šī dziesma tika izpildīta.

Caurmērā šis viss laikam nav my cup of tea, bet tā viena dziesma, tā būs iededzināta manās smadzenēs, un viņa skanēs man galvā arī tad, kad man būs demence.