Par sapņiem es rakstīšu vēlāk, bet tagad par kaut ko mazliet vienkāršāku - par elektrību.

Kāds izbijis elektriķis reiz teica, ka ar elektrību viss ir vienkārši (salīdzinot, piemēram, ar ūdeni) - elektrība vados vai nu ir, vai nav. Esmu pārliecināts, ka viņš savulaik ir rēķinājis arī jaudas un tādas lietas, un šī frāze bija dad joke, bet pavisam bez pamata šis joks arī nav. Četru telpu ietvaros, es domāju, nav nepieciešams pārrēķināt slodzes pēc tam, kad profesionāls elektriķis ir uzstādījis elektrības kasti. Nav tā, ka pusaudža gados es būtu instalējis elektrības vadus sienā, bet caurmērā neviens ar koku prom no rozetēm mani nedzina. Kaut kāda žonglēšana ar plikiem elektrības vadiem vienmēr ir bijusi visai normāla lieta. Turpretī tagad, man vismaz ir tāda sajūta, visiem arī mazajiem specializētajiem darbiņiem ir savs meistars, sākot no veļasmašīnas pieslēgšanas, beidzot ar elektriskās plīts virsmas uzstādīšanu.

Iemesls, kāpēc es šo rakstu - es vakar pieslēdzu atpakaļ elektrību savā darba istabā. Kopš kapitālisma iestāšanās, es tik padziļināti nebiju pētījis elektrības preču piedāvājumu būvmateriālu veikalos, un man jāsecina, ka šis tas pa šiem gadiem ir mainījies.

Viss sākās ar plauktiņu skrūvēšanu, kur es iedevu cilvēkam kartona kastes, lai nomodelētu plauktiņu potenciālo atrašanās vietu, un tad ierados ar urbi, un vispār nepievērsu uzmanību tam, kur šajā konkrētajā sienā atrodas rozetes. Procesa laikā man radās daži jautājumi, bet elektriķis visu bija izdarījis pēc priekšrakstiem, un turpmākajā notikumu attīstībā es varu vainot tikai sevi un savu neuzmanību. Es aprakstā izlaidīšu dažus posmus, bet vakar es visu biju novedis līdz stāvoklim, ka sienā bija caurums, no kura ārā torčīja divi vada gali, kurus bija nepieciešams savienot. Es jau Mūrnieku ielā sajūsminājos par caurspīdīgajiem vadu konektoriem, kas strādā kā klipši, un nekas vairs jāskrūvē, bet es mazliet nožmiedzos pirkt divdesmit šādu konektoru paku vienai problēmai, tāpēc nopirku desmit no cita brenda, un vēl arī lētākus. Un zin kā, es secināju, ka pēc elektrības atslēgšanas, šo savienošanas darbu varētu uzticēt divpadsmitgadīgam bērnam, kas jebkad ir lietojis kādu konstruktoru. I shit you not, skābmaizi uzcept ir daudz sarežģītāk kā savienot elektrības vadus ar šādiem konektoriem, kur katrs procesa solis tev ir parādīts un izskaidrots kā mazam bērnam. Arī tad, ja man kaut kur būs jāvieno vadi kādam temporary audio setapam, es tagad zināšu, kādus konektorus ņemt. Un vispār manā Burna instrumentu kastē būs daži jauni instrumenti. Varēšu ne tikai paletes saskrūvēt kopā, bet uztaisīt arī kādu fancy caurumu. Kāreiz varbūt šādi caurumi varētu būt vajadzīgi kādu vadu izvilkšanai.

Mana dzīve ir ievirzījusies tādā pasaules vērošanas fāzē, bez lielas vēlēšanās kaut kur iesaistīties. Es visu laiku redzu, kā cilvēki sarežģī paši savas dzīves, un daudzas lietas varētu notikt ja ne ātrāk, tad vismaz vieglāk, ja cilvēki atbrīvotos no...

Un šim es neatrodu vārdu. Mans pēdējais sapnis bija par šo tēmu. Tas ir kaut kāds evolūcijas blakus produkts, kas radies cilvēka dzīvnieku socializējot, un ko sešdesmitajos gados savos eksperimentos pētījas Solomon Asch. Un kā jau vienmēr, "zināt" un "zināt" nav viens un tas pats, un tikai salūztot kaut kādiem priekšstatiem, tu ieraugi notiekošā absurdumu. Tas ir kā lasīt horoskopus, un zināt, ka tā ir tāda muļķīga, bet reizēm izklaidējoša lieta.

Tā nu es ik pa laikam ierakstu kaut ko cibā, un tā arī nepublicēju. Es ik pa laikam kaut ko pašsaprotamu ierakstu tviterī, kas paredzami izraisa vienu retvītus, un citu naidu, bet es jau sen nelasu atbildes, un tādējādi netērēju tam laiku. Arī darbs nav manas dzīves centrā, lai gan aizņem ievērojamu tās daļu. Es kaut ko palasu, es kaut ko paskatos, es par kaut ko padomāju, reizēm kaut kas nonāk arī līdz cibai. Lai gan pārsvarā līdz cibai nonāk mūzika, jo tā neprasa daudz paskaidrojumu, lai gan arī tur apakšā gandrīz vienmēr ir kāds stāsts.

Imagine Sisyphus happy. And he is kinda happy. Protams, teorētiski gribētos mazliet vairāk filmu, mazliet vairāk ceļojumu, mazliet vairāk deju un sarunu, bet dzīve nešķiet tukša arī tajās dienās, kad jāiet kaut kur ārā ar suni, jāpārstāda kārtējais augs, jāpieskrūvē kāds plaukts, jāparūpējas par kombuču vai maizes ieraugu, vai jādodas uz kārtējo treniņu. Dzīve nešķiet pat tik tukša, lai atrastu laiku, lai izietu tehnisko apskati motociklam, kas ziemai beidzoties noteikti ietaupa daudz laika. Bet toties viegli atrodas laiks, lai nakti no piektienas uz sestdienu pavadītu ceļā uz Valmieru. Jo visu var izdarīt, ja pareizi sakārto prioritātes, un motocikla tehniskā apskate nekādi nav dzīves prioritāšu augšgalā. Gan metaforiski, gan burtiski.