Pēdējā laikā es to daru reti, bet reizēm es mēdzu gulēt drēbēs. Tur ir kaut kāda īpatnēja drošības sajūta. Šķiet, ka pēdējo reizi drēbēs es gulēju tad, kad biju pamodies naktī, un nevarēju vairs aizmigt. Tad es aizgāju pasēdēt uz dīvāna, pabakstīt datoru, un tad aizmigu vēl uz dažām stundām. Bet šī gulēšana drēbēs saistās arī ar depresīvām epizodēm, kad tu vienkārši gribi izslēgt sevi no pasaules. Drēbes tad kļūst kā drošs skafandrs, kad tu bezmērķīgi dreifē cauri stindzinošajam un bezgalīgajam vakumam.

Kāpēc es to atcerējos? Jo reizēm ir jāuzvelk drēbes, ja pie mums kāds paliek pa nakti. Kaut kā laikam ir pieņemts tomēr nestaigāt apkārt plikam. Un šonakt, pamostoties no sapņa, un ejot uz tualeti, cerot, ka tas palīdzēs atkal aizmigt, nācās apģērbties, un un sekundi apsvērt domu neģērbties nost. Tā bija ļoti racionāla doma, kurai emocionāli gribējās pretoties. Tas otrs ķermenis gultā ir ļoti mierinošs un pievelkošs, un drēbes ir diezgan kaitinošs šķērslis. Ar gulēšanu drēbēs gan būs jāsamierinās telšu sezonā, jo... mērenā klimata vasaras, bet tas būs drusku citādāk.

Bet tātad, cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam patīk gulēt čupiņās, un tas viņam sniedz mieru. Es zinu visus stāstus par to, ka dažiem cilvēkiem ir grūtības pagulēt, ja gultā ir kāds cits. So many people, so many times. Bet tad kad šie vientuļie gulētāji tevi sāk grūst ārā no gultas, jo tu visu laiku mūc, jo tev ir karsti, vai aizmieg tev uz pleca, kamēr tu vēl baksti telefonu, nākas secināt, ka mēs visi esam tādi dzīvnieki, kam patīk būt čupiņās. Mēs visi piedzīvojam dzīves posmus, kad mēs ejam gulēt drēbēs, iespējams pat guļam belnžot griestos, vai kā citādi esam neirotiski nervu kamoliņi, bet arī tad mums tomēr gribās apkampt to pūkaino un silto lāci vai spilvenu, lai sajustu mieru.

Bet tad vēl no trešās puses, ja reiz cilvēkiem patīk gulēt čupiņās, kāpēc mēs aprobežojamies ar to vienu ķermeni sev blakus? Drošvien daudzi kādreiz ir dalījuši istabu ar brāli vai māsu. Izjutuši diskomfortu, paliekot hostelī ar citiem svešiniekiem. Izjutuši aizraujošu uztraukumu, guļot vienā kolektīvā teltī ar draugiem kādā ceļojumā vai festivālā. Scenāriji ir dažādi, bet es tā ar grūtībām spēju iztēloties scenāriju, kur guļot gultā, piemēram, vēl ar diviem cilvēkiem, varētu piedzīvot casual mieru un labu miegu. Lai gan es zinu dažus cilvēkus, kas jau gadiem sevi pozicionē kā poliamorus, es tiešām nesaprotu šos psihes mehānismus. To be honest - es ar viņiem par šo arī neesmu runājis. Un jā, es te no attiecībām ar otra cilvēka ķermeni veidoju priekšstatus par emocionālo tuvību. Un es pieņemu aizraušanos, iekāri, interesi par citiem cilvēkiem, esot attiecībās, bet es neuzskatu, ka tas obligāti nozīmē spēju veidot partnerattiecības ar vairākiem cilvēkiem. Tai pat laikā mani arī kretinē laukā, ka monogāmija a.k.a. ekskluzīvas attiecības ir jāuztver kā pašsaprotama lieta. Ir tomēr jāpasaka un jāvienojas, ka mēs te tagad būsim monogāmās attiecībās. Un ne tikai tāpēc, lai pēc tam nebūtu nevajadzīgu pārmetumu un pārpratumu, bet arī lai signalizētu otram - I think this shit is for real. Es joprojām atļaušos neticēt tradicionālai laulības institūcijai, pat ja kādreiz es izmantošu partnerattiecību tiesisko regulējumu, bet šīs vienošanās ir vajadzīgas - bez lieciniekiem, bez maģiskiem rituāliem, bez nolemtības sajūtas, ka tu nedrīksti kādreiz domāt un just citādāk. Bet akal jau, citi cilvēki un citi ķermeņi ir kaut kas cits. Tas var būt kaut kas mirklīgs, varbūt pat neaizmirstams, varbūt aizmirstams, varbūt kāds, ar kuru tu pēc tam uzturi ilgas un draudzīgas attiecības. Bet tad kad tu zaudē to vienu ķermeni sev blakus, pret kuru tu iespējams jau kādu laiku pat neesi izjutis iekāri, tas ir iespaidīgs pārdzīvojums. Es nezinu, kā ir citiem, bet man ir sajūta, ka cilvēkam emocionāli ir tikai viens bijušais. Jā, tur apkārt var dreifēt vairāki citi bijušie, varbūt tu pat ar viņiem vari uzturēt draudzības attiecības, vai varbūt pat neciest un necienīt viņus, bet ir tikai viens bijušais who matters. Un tajā es balstu savu pārliecību, ka var būt tikai viens esošais. The rest is just people you like or don't.

In unrelated news - according to Wikipedia, susurus mēdz saukt arī par miega pelēm. Ir grūti par to nedomāt, ziemā guļot zem segas. It makes total sense.