So far šis retrīts norit ar mainīgām sekmēm. Ir bijušas labas lietas, bet šobrīd overall situāciju nomāc katastrofāla organizācija. Un ar to es nedomāju nepietiekamu spilvenu skaitu viesnīcas gultā, bet divus major fakapus, neskaitot visādus sīkumus. Kas bēdīgākais, ka šis viss varāja ierakstīties "varēja labāk, bet nebūsim pārāk skarbi", ja lietas tiktu normāli un laicīgi nokomunicētas. Pagaidām atmiņā paliekošākās frāzes ir "sorry, not sorry" un "not my problem".

Pirmais mega fakaps bija pārsteiguma vizīte uz ezotērikas centru, kur baltie ceļotāji meklē feiku garīgumu. Mani tas pārāk netraumēja, jo es esmu pieradis pie šīs publikas, lai gan jāsaka uz sēnēm šīs trīs stundas masveida orgasmēšanas būtu meikojis vairāk sensa. Taču ne visiem ir tādas tolerēšanas spējas, tāpēc šī diena, kas sākās ar "brauksim tukšā dūšā", bija diezgan liels papisiens, un atstāja nospiedumu uz turpmākajām dienām. Bet tad vakar pēc "ļoti labi" organizēta kāpiena vulkānā, kur tika piedrāzti jautājumi, vai cilvēkiem, kam ir bail no augstuma, šis kāpiens būs ok, mūs visus izsēdināja pie kaut kādas tūristu brīvdabas lunaparka, kura ieeju rotāja milzīga civetas kaķa statuja. Kad es jautāju, kāds tieši šeit ir plāns, jo man šī vieta neizskatījās ne pēc rīsu laukiem, ne pēc ūdenskrituma, kas pavirši tika nokomunicēts iepriekšējā vakarā, un neviens man nespēja uz to atbildēt, es atvēru telefonu, un paskatījos, ko par šo vietu saka interneti. Es, protams, rēķinājos, ka ēdināšanas ziņā man būs jāpieņem kompromisi, bet tur es izvilku savu vegāna kārti, paņēmu taksi uz viesnīcu, un aizpisu nahuj. Tagad mēs visdrīzāk esam noleibloti kā divi neapmierināti cilvēki, kas nespiedz aiz sajūsmas par katru instagramējamu foto iespēju, bet sagaida kaut kādu pieaugušu un atbildīgu komunikāciju.