Pirms dažām dienām Agape pajautāja par love language. Es, protams, nemāku veidot attiecības, bet, oh boy, cik daudz man bija ko teikt. Uz brīdi sajutos kā eksperts.

Cita starpā food is not my love language anymore. Ja vien tā nav bijusi kāda īpaši gara diena, un es varu dot iespēju otram atslābt dienas beigās, pagatavojot kaut ko ne pārāk fancy. Visas lielās maltītes tiek gatavotas kopā.

Feisbukā redzēju video, kur blakus tika noliktas epizodes ar jāšanu uz tārpa no vecā un jaunā Dune. Es esmu dzirdējis daudz neglaimojošas lietas par veco Dune, un man jāsaka, ka šis video raisīja manī zināmu neizpratni. Skaidrs, ka kino tehnoloģijas ir iespaidīgi attīstījušās, un no Ozas pilsētas burvja šobrīd varētu uztaisīt iespaidīgu... blokbāsteri? Katrā ziņā ļoti iespaidīgu kino ar visām maģiskajām būtnēm un lidojošajiem pērtiķiem. Bet tas fragments no vecā Dune nelikās tik briesmīgs. We have seen weirder shit that that, un ar zināmu iecietību pret tā laika tehniskajām iespējām es nedomāju, ka tam vajadzētu traucēt baudījumam. Vai tur ir stāsts, to gan es nezinu, bet tieši šo pašu jautājumu es joprojām uzdodu par jaunās versijas otro daļu. Pirmā daļa bija diezgan liels... garš... uneventful... not much sense making... piece of cinema. It was not all bad, bet iespējams man palīdzēja, ka iepriekšējā dienā es iepazinos ar paša stāsta crash-course versijām.

That said, mani tagad drusku ieinteresēja filmas vecā versija. Es gan nezinu, vai man ir tik daudz laika vecām filmām, kad apkārt ir tik daudz jaunu filmu, un es viņas visas intensīvi neskatos.

Ok, here it goes - kad es redzu frāzi "un kādas sekas būs tām mazajām mauķelēm", man ir sajūta, ka es varētu drīzāk iesaistīties diskusijā ar ētikas doktoru, ne ģenerālo publiku. Es zinu, ka es nevaru, but on the scale... ir drusku grūti nolaisties uz grēcīgās zemes. Varbūt ne grūti, bet drīzāk pretīgi, kā teiktu Veidemane, kas, starp citu, apzināti vai neapzināti nostājās varmāku pusē. Katrā ziņā man šķiet, ka nevajadzētu būt lielam straglam saprast ne tikai to, ka "nē" nenozīmē "varbūt", bet atsevišķās situācijās arī "jā" nav nekāda zaļā gaisma tālākai rīcībai. Bet ej nu to izskaidro cilvēkam, kas bez ironijas lieto tādus apzīmējumus kā "mazās mauķeles".

Bet vēl man ahūna besī ārā pasaules vareno pārliecība, ka iestādes spējīgas uz pašattīrīšanos. Ja nu es būšu kaut ko ieguvis no izkaudējošu šovu skatīšanās, tad to, ka Džons Olivers ne vienu vien reizi ir parādījis, pie kā noved tas, ka kāda institūcija pati ir atbildīga par sevis uzraudzīšanu. Kaut vai pēdējās divas epizodes par Boingu un ārstu ētikas komisijām. Ar seksuālo vardarbību būtu jādīlo institūcijai, kurai sievietes spētu uzticēties, kura spētu izanalizēt ziņojumu būtību, kas nebūtu ieinteresēta vainīgās iestādes reputācijas saglabāšanā uz upuru rēķina, un kas spētu uzklausīt ziņotājus, neradot jaunu negatīvu pieredzi. Katra iestāde tagad veidos šādu veidojumu sev iekšienē? Why? How? Ir gan vēl viena problēma - Marta. Labākais, kas man nāk prātā šajā sakarā, ir konkurence. Varbūt vajag divas vai trīs iestādes, un tad jau paši ziņotāji varētu izlemt, kurai iestādei uzticēties.