Es Skapī esmu bijis kādas divas vai trīs reizes, un man jāsaka, ka es reti kur jūtos tik feiks, kā tur. Es varu derēt, ka netrūkst cilvēku, kuru acīs ar mani kaut kas nav pareizi - ne tā ēdu, ne tā ģērbjos, ne tā izskatos, ne tā domāju - un zīmogs ko uzspiest uz mana sprieduma jau ir gatavs, un nav pārāk pārsteidzošs. Un tomēr tajā gliteru valstībā, kur starp varavīksnēm mājo vienradži, man mēdz rasties sajūta, ka es kaut ko apropriēju, un man vajadzētu drusku nokaunēties. Un es zinu, ka tas viss ir manis paša problēma. Ne man kāds kaut ko jautās, ne pārmetīs, ne liks iet prom. Visi pa lielam ir aizņemti ar saviem draugiem un paziņām, un visiem pajāt par kaut kādām random cilvēkiem, ja vien viņi neizskatās draudīgi.

Bet tad pēc kora performances mēs nokāpām lejā uz Labieti, un, dēm, cik jocīgi es sajutos tur. Man likās, ka tā nu būtu vide, pie kuras es esmu pieradis, bet nekā. Un es nešaubos, ka tur visi ir labi cilvēki, bet tā aura vienkārši liek vēlēties bēgt. Jāsaka gan, ka Labietis tagad ir divas vai trīs reizes lielāk, kā es esmu pieradis. Mana šī brīža teorija ir tā, ka es vairs nespēju paciest alkohola vaibu. Skapja kontingets tomēr galvenokārt sastāv no jauniem un nabadzīgiem, vai veciem un atbildīgiem, kas rūpējas par sevi un citiem, un attiecīgi pieturās pie kokteiļa glāzes tīri tādēļ, lai rokas būtu kur likt.

Nu jā, un tad ir tā viens cits krāsaino cilvēku kontingets, kurā es jūtos vislabāk, un ļoti sagribējās vasaru un festivālus.