Runājot par eksistenciālām ciešanām, es savos soctīklos pamanīju sekojošas ainiņas. Es pēc vienas talkas esmu apstiprinājis draudzības uzaicinājumu no džeka, ar kuru kopā es iespējams raku vienu komposta kaudzi. Iespējams. Es neesmu drošs. The point is, man nav ne jausmas, kas viņš tāds ir, es vienkārši negribēju izskatīties augsprātīgs, pievienojoties kaut kādai jaunai prograsīvai buržuāzijas komūnai.

Nu, lūk, arī vīrieši ir sākuši publiski runāt par savām mentālās veselības problēmām, un tad zem šiem soctīklu ierakstiem ir vairāki atbalsta vārdi, kā arī ieteikumi. Kas ir labi, jo acīm redzot gluži vientuļais vilks šis cilvēks nav, pat ja visi tie simti viņa paziņu nav gluži viņa tuvākie draugi. Populārākā lieta komentāros, protams, bija ieteikums meklēt psihoterapiju. Nav tā, ka man tur ir diži ko piebilst, bet just in case ierakstīju, ka jā - don't know shit about your situation or who you are, bet varu konfirmēt, ka psihoterapija reizēm palīdz. So far esmu pamanījis divus šādus ierakstus, un ja pirmais bija par dzīvesprieka zudumu kā tādu, tad otrais jau bija par to, ka vajadzētu beidzot izbeigt šīs ciešanas. Vai vismaz tika stingri par to hintots. Un abos šajos ierakstos figurēja ieteikimi arī iestāties zemessargos, vai... paturiet manu aliņu, braukt karot uz Ukrainu.

Ja tas būtu kāds mans čoms, kuram es varētu praktiski palīdzēt, es drošvien izplūstu garā rantā par ieteikumiem mentālās veselības problēmas risināt ar ziedošanos karam. Un es neiešu spļaut virsū zemessargiem vai ukraiņiem, kas dažādu motīvu vadīti devušies aizstāvēt dzimteni. Bet, džīzas fakin kraist, tur neiet meklēt dzīves jēgu. Vai varbūt tā ir kaut kāda man nesaprotama cinisma forma, kur cilvēkam, kurš iespējams kontemplē izbeigt savu fizisko eksistenci, iesaka to izdarīt mazliet organizētākā veidā? Es ik pa laikam iedomājos, ka deviņpadsmitgadīgā jaunieša vārdos ir zināms viedums, apgalvojot, ka arī es varētu aiziet pasēdēt mežā, ja nu gadījumā rodas sitācija, ka liberastu vērtības būs jāaiztāv ar ieroci rokās. Bet katru reizi, kad man jāsaskaras ar šādu reliģisku fanātismu, man šis entuziasms sarūk līdz nullei. Zin kā, es tad labāk gribētu, lai tautieši mani tepat nolinčo acīs skatoties, nevis kaut kur mežā kāds man "netīšām" iešauj mugurā. Es zinu, ka ne visi cilvēki, kas raksta atsaldeņu komentārus internetā, ir tik pat atsaldēti arī dzīvē, es ar viņiem burtiski dzīvē mēdzu satikties, bet es varu derēt, ka jobnutākie eksemplāri vēl pagaidām cieš klusu zobus sakoduši, bet radot pareizos apstākļus, viņi īzī šķērsos to robežu, ko mēs vairums uzskatām par vispārcilvēcīgām un pašsaprotamām lietām, un pie "mēs" es pieskaitu arī tos, kas nav paši spicākie zīmuļi, bet tomēr nav pazaudējuši fundamentālo cilvēcību.