| Beidzot noskatījos The Whale, kas laikam kaut ko dabūja no Oskariem. Un es saprotu vairākus iemeslus nevēlēties šo filmu redzēt, tāpēc es viņu noskatījos tikai tagad.
Viena daļa no traģēdijas būt par cilvēku ir diezgan banāla. Ir miljons veidu, kā sapist sev un citiem dzīves. Rika un Mortija spageti epizodē ir frāze: "So you live, even when it means eating." Būt cilvēkam nozīmē kādu pamest, mīlēt kādu, ko nav atļauts mīlēt, nemīlēt kādu, ko būtu jāmīl, izvēlēties starp melošanu sev vai arī kādam citam, and list goes on. Mani drusku kaitina banālie stāsti, kā bērna pasaule sagrūst, jo kāds no vecākiem ir pametis ģimeni, un tad bērns kļūst pretīgs pusaudzis, bet dziļi sirsniņā viņam vienkārši pietrūkst mīlestība vai uzmanība no ģimeni pametušā vecāka, un to mēs arī uzzinām filmas beigās. Varbūt mani tas kaitina tāpēc, ka tas tiešām ir tik vienkārši, bet arī tik neiespējami to novērst. Mani kaitina tie stāsti, kur cilvēki nožēlo visas savas nepareizās dzīves izvēles, un turas pie tās vienas kopīgās atmiņas par kaut kādu notikumu, kas viņiem liek just gaišumu. Varbūt mani tas kaitina tāpēc, ka mēs nevaram bezgalīgi tālu raudzīties uz priekšu ar neizsmeļamu optimismu, jo kaut kādā brīdī neizbēgami tā visgaišākā diena būs pagātnē, pat ja tā būs tikai dienu iepriekš pirms pēdējās atmiņas. Mani kaitina viss tas aizvainojuma teātris, kur cilvēki mēģina viens otru sāpināt, lai aizsniegtos līdz otra empātijai par to, kas viņam pašam sāp. Un es absolūti to nesaku no pārākām pozīcijām, jo man tas kaitina arī sevī pašā.
Otra daļa no traģēdijas ir bezjēdzīgie mēģinājumi kādam palīdzēt. Tas nenozīmē, ka to nevajadzētu mēģināt, vai palīdzēt nav iespējams principā. Mēs visi krītam kārdinājumā darīt sev pāri, lai gan mums ir visa informācija, kāpēc tā darīt nevajadzētu. Reizēm, protams, mums gadās arī aklās zonas, un varbūt ir jēga no tā, ka kāds draugs mums pasaka, ka mēs darām sūdu. Bet lielākā daļā gadījumu mēs mācāmies nebūt pārāk skarbi pret sevi, mācāmies pasniegties pretī izstieptai rokai, kas nenāk kopā ar nosodījumu, mēs pieceļamies, nopurināmies, savācamies, un mēģinām būt labāki cilvēki sev un citiem. Bet reizēm kāds nesavācas, viņam vienam nepietiek spēka, viņam netika padota roka, vai viņš nav ticis galā ar savu aklo zonu, vai dzīvojis noliegumā, un tad jau ir nepieciešama daudz lielāka piepūle, lai no turienes tiktu ārā, ja vispār. Cik daudz cilvēku mums ir apkārt, no kuriem mēs nenovērstos arī tad, ja viņi kļūtu bezcerīgi? Cik daudz "es negribu par to runāt" mēs varam paši izturēt? Cik reizes mēs piedāvāsim palīdzīgu roku, līdz mums apniks noraidījums? Mēs tomēr gribam būt kopā ar jaukiem, interesantiem, dzīvespriecīgiem cilvēkiem. Un es nerunāju par kaut kādu sociālo spiedienu visu laiku izlikties, ka ir viss labi. Es neredzu jēgu izlikties, ka arī uz kāzām dodas cilvēki, kuriem nesen ir nomiruši radinieki, kuri cīnās ar vēzi, kuriem ir brūkošas attiecības vai kas tāds. Cilvēki var būt bēdīgi arī tur, kur tiek svinēta dzīve. Bet tomēr mēs nevaram visu laiku vārtīties glūmā, mums gribās redzēt prieku, mīlestību, skaistumu, gudrību un izcilību, un reizēm tas nozīmē arī nodomāt par to, cik tizla un sapista ir dzīve un pasaule. |