Skatoties uz visādām putraimu putrām ar ceptu speķi, un atceroties cūku ausis, iedomājos, ka nevar būt, ka cilvēki kaut ko tādu ēd citādi kā tikai sentimentālu motīvu vadīti. Es absolūti saprotu, ka reizēm gribās kaut ko tik vienkāršu kā griķi vai vārīti kartupeļi. Es domāju, ka tāpēc arī ātri vārāmās nūdeļu zupas ir tik populāras. Bet viss šis nacionālpatriotiskais zemnieku taupības ēdiens man šķiet ir tikai poza. Ne tā, ka man būtu problēmas ar to, ka kāds ar kaut ko tādu aizraujas, bet man šķiet stulbi stāstīt, ka tas ir kaut kādā mērā garšīgi. I mean, jebkādas rūpnieciski sagatavotas pārslas ir labākas par kaut kādiem samaltiem un nez cik ilgi vārītiem graudiem, diez pasarg vēl starp diviem akmeņiem, vai fileju būs patīkamāk ēst kā kaut kādas dzīvnieku locītavas vārītas pusi diennakts.

Es šo pieminu tāpēc, ka man šķiet, ja cilvēki iemācītos piedēvēt lietām tikai tās īpašības, kas tām ir piedēvējamas, viņiem gan būtu vieglāk pieņemt citu perspektīvas uz lietām, gan neiebraukt liekulības labirintos.

Cibā ir pārāk daudz cilvēku, kas mani pazīst diezgan labi, tāpēc šī nebūtu labākā vieta, kur ievākt interesantus insaitus. Tomēr arī šeit teorētiski ir cilvēki, kuri varētu nezināt, kāds ir mans attiecību statuss. Var jau būt, ka no maniem cibas ierakstiem visu var saprast, tomēr es pieļauju, ka te netrūkst ierakstu, kas ir sajūtu, ne faktu aprakti, tāpēc nezinātājam maz ko izsakoši. Un es noteikti zinu dažus cibiņus, no kuru cibām to pilnīgi noteikti neko nevar izsecināt. Bet tīri uz pirkstiem uzmetot, šķiet, ka lielākā daļa šeit cibā ir vismaz reizi šķīrusies.