Mani notrigerēja teikums: "Death creates a context for our lives." Nāve ir lieta, par kuru nav jēga satraukties, bet to arī nevar ignorēt. Un lai gan visādi guru nepateiks neko jaunu par šo tēmu, bailes kādā brīdī pazaudēt dzīvi ir saistītas ar to, ka laiks nav bezgalīgs. Vienu lietu gan es apzināti un neapzināti daru pēc visiem "pareizajiem" principiem - jebkādas rūpes par fizisko ķermeni es veicu tāpēc, lai šī brīža pieredzes būtu vislabākās. Iegūt vairāk laika, protams, arī ir kārdinoša opcija, bet tur tā matemātika ir sarežģītāka - cik daudz laika tu ziedo tam, lai iegūtu vairāk laika. Nav pārliecības, ka šajā cīņā viennozīmīgi ir iespējams uzvarēt.

Bet tie mati beidzot esot sākuši sirmot. Pats gan es to vēl neredzu.

Ha! Es zinu, ka uz šo jautājumu nav pareizās atbildes, bet kas būtu pareizi situācijā, kurā tu vari izteikt savas bažas, vai arī neuzbāzties ar nelūgtiem padomiem, jo tev ar šo cilvēku vairs nav tādu attiecību? Man ir savi insaiti, bet man ir arī savas traumas, un es varētu arī projecēt lietas. Un, protams, man absolūti trūkst konteksta par aktuālo situāciju, and yet I can't unsee scenarios unfolding.