Bija drusku grūti artikulēt emocijas par aizvadīto Burnu, jo to bija par daudz. Tagad ir drusku grūti tās artikulēt, jo tās ne tuvu nav tādas, kādas bija pasākuma laikā. Un neskatoties uz to, ka vēl pavasarī bija diezgan remdens entuziasms par došanos tur, Burns noteikti ir gada centrālais notikums, kas pārspēj Jāņus, Ziemassvētkus uz Lieldienas kopā ņemot. Šis gads diezgan daudz ko iemācīja. Piemēram, atmest iedomību par to, ka tu kaut ko zini. Domāju, ka neskatoties uz augošo piederības un iederības sajūtu, joprojām būs pieredzes un cilvēki no kuriem kaut ko iemācīties, atliek vienīgi klausīties. Trīs galvenās pasākuma dienas bija ļoti dažādas, bet visas ļoti spilgtas, un kaut kādā ziņā bija viena liela pieredze. Un tā nebija tikai viena liela nepārtraukta ballīte. Tur bija daudz dažādas kolektīvas un individuālas pieredzes, un šeit par tām visām nav iespējams un arī nav vēlmes rakstīt. Tas lai paliek klātienei. Un visas šīs dienas ar domām es biju arī mājās, kas apgāza ļoti daudzus priekšstatus par to, kā tas viss būs. Beigās vilkme atpakaļ mājās mani atveda uz Rīgu pēc Dziesmusvētku rītā, kad arī cilvēki tautastērpos no Mežaparka devās uz mājām. Un arī visa pagājušā nedēļa pagāja apkopojuma un atziņu noskaņās.

Tas viss izklausās ezotēriski, un es to zinu, bet mani tas arī pārāk nesatrauc. Arī visām tām meditācijām ir diezgan liels ezotērisks kultūrslānis, bet viņu var neņemt nopietni, un izmantot visas tās elpošanas un klātesamības metodes tad, kad ķermenis un smadzenes brēc pēc skābekļa un ūdens, un vispār dīlo ar emocionālu un fizisku stresu.