| Ongoing joks par aizgājušo diētu tagad ir tāds, ka treneris vēlējies padarīt manu dzīvi super garlaicīgu. Braucot uz laukiem, es izspļāvu ārā vienu cukurotu konfekti, jo tas man bija sensory overload. Savukārt alum būtu jābūt super garšīgam, lai viņu būtu jēga dzert, un es ar daudz lielāku entuziasmu dzertu kādu no savām kombučām.
Nebija tā, ka iedzert alu Līgo vakarā bija galīgi neinteresanti. Viens vai divi ali bija ok, bet tā kā es neriskēju dzert ārkārtīgi specifiskus kraftus, diezgan ātri apnika. Nekādas iespaidīgas nākamās dienas sekas es nepiedzīvoju, bet tomēr secināju, ka varēju tik pat labi dzert arī ūdeni. Vakars no tā nebūtu kļuvis nedz interesantāks, nedz garlaicīgāks.
Kāpēc es par šo vispār reflektēju? Šī visa sakarā es atcerējos komentāru, ka dzeršana ir viena no retajām lietām, kas dzīves drūmajā ritējumā pienes piedzīvojuma elementu. Vai kaut kas tajās līnijās. Un es saprotu, no kuras vietas nāk šīs doma, un es neesmu gatavas kategoriski iestāties pret šo tēzi. Un tomēr pilnā bilde, šķiet, ir nedauz plašāka. Ir zināms fun pilnīgi negaidītās un nekontrolētās situācijās vēl joprojām (like info-joint: twimc), un no turienes visdrīzāk nāk priekšstats, ka tikai jaunībā mēs spējām dzert skaisti. Bet vienā brīdī tas vienkārši kļūst par same old, un tas ir galvenais iemesls neciest no šīs pieredzes negatīvajām sekām. Kas attiecas uz drūmo ikdienu, dzīve visdrīzāk nevar būt viens vienīgs piedzīvojums no rīta līdz vakaram, bet gandrīz katru dienu notiek kaut kas jauks un interesants, un tam nav jābūt kaut kam grandiozam. Reizēm kāda pārteikšanās var pārvērsties par pusstundas smiešanos, un uz grīdas izbiruši rīsi var kļūt par uzjautrinājuma objektu. Un šīs noteikti nav nekādas ground braking atziņas, ko nevar salasīties kaut kādās cringe dzīves gudrībās, bet pārsteidzošais moments man personīgi ir tajā, ka atkal jau ir starpība starp zināt, un zināt. Laikam otrais "zināt" šinī gadījumā vairāk būtu pieredzēt. Tas tomēr ir drusku jocīgi saprast, ka dzīve nav garlaicības kalngals arī tad, ja tajā nekas īpaši nenotiek. Es, piemēram, neesmu bijis nevienā ceļojumā vairāk kā gadu (nedēļu Lietuvā atļaušos neieskaitīt), un kaut kad tas būs jāmaina, bet pagaidām šādām izklaidēm nav bijis laika.
Un vakar es biju Jūrmalā, kur cilvēki ēda, dzēra vīnu, runāja par ceļojumiem, taisīja vaļā konjaku, un darīja visas pārējās ierastās lietas. Es atkal dzēru ūdeni, jo biju pie stūres, un neko gandrīz neēdu, jo same old - neviens nebija rēķinājies ar vienu vegānu kompānijā, jo viņš arī nebija īsti ieplānots, jo tas viss bija: "Ieejam uz piecām minūtēm." Un tas viss manī raisīja tādu deja vu sajūtu. Ir pilnīgi vienalga, kas ir šie cilvēki pie galda, un kam radi viņi ir. Šie cilvēki ir kā čaula kaut kādam sociālam notikumam, kas līdz absurdam līdzinās miljoniem tieši tādu pašu notikumu. Tai pat laikā es neredzu pamatu arī kaut kādai augstprātībai, un blenšana uz krāsainām lampiņām katru gadu arī ir same old. Tai pat laikā es dažas no lampiņām šajās brīvdienās iemanījos pārdot, un iespējams sarunāt kādu, kas nākamgad vēlēsies braukt visus barot ar hotdogiem. |