Šodien Bizē vēl var paspēt uz trešo un pēdējo The Holy Mountain seansu. Es neatceros precīzi, kad es redzēju to pirmo reizi, bet visas tās mistiskās pieredzes šoreiz man likās saprotamākas. Es vienlaicīgi varu par to pasmīnēt, un arī saprast, kāpēc cilvēki tās meklē.

Cita starpā es aizdomājos par to, kāpēc cilvēkus saista viss jocīgais. Es varu derēt, ka ļoti liela daļa gāja uz šo kā uz jocīgu filmu. Es pats arī negāju meklēt kaut kādas dzīves atziņas, vai baudīt lielu mākslu. No vienas puses cilvēkus saista viss pazīstamais, jo tā ir drošība. Neliela novirze no "normas", un tiks trigerēti visi ksenofobijas atzari, kādus tik var iedomāties. No otras ir ļoti liela vilkme pa durvju spraugu apskatīties uz "tiem tur jocīgajiem" - popzvaignes, Eirovīzija, dzeltenā prese, you name it. Un es šo visu nedomāju norakstīt uz garlaicību. Es domāju, ka vilkme uz novelty ir daļa no human condition. Nez vai citā sugām arī tā ir? Katrā ziņā es skaidri zinu, kāda būtu suņa pirmā reakcija, ieraugot kaut ko nesaprotamu un jocīgu. Bet varbūt tas ir spektrs, tāpat kā daudz kas cits - ekstrāma pieturēšanās tikai pie pazīstamā, kas ir iemesls tam, kāpēc cilvēki izvēlēties ciest tajos pašos veidos, un ekstrēma vēlme meklēt kaut ko aizraujošu un nebijušu. Un lielākā daļa atrodas spektram kaut kur pa vidu. Un varbūt pat dažādās dzīves jomās cilvēki atrodas spektra dažādos galos.

Stundu rokos pa Woltu, jo secināju, ka neizvilkšu līdz pēcpusdienai ar vienu banānu. Un reāli nāk dusmas par to, ka mums ir trīs vegānas vietas, un dažas no tām pat nav parūpējušās ielikt... jebko. Like tikai kafija un kūkas. (Labojums - tikai limonādes.) Nu tā ka pilnīgi nekā, ko es varu šobrīd ēst. Apsveru domu aiziet mājās pēc avokado un olām. Here goes "produktīvā diena" so far.

Mums vajag vairāk vegānu vietu ar normālu ēdienu.