Visos tizlajos sākumos ir kaut kāds šarms. Es jau biju uz stūra veikalu, kur es nopirku drusku ne tās lietas, ko es iztēlojos, ka es pērku. Iet vēlreiz pēc sērkociņiem, stāvot rindā aiz onkuļiem, kas uz trijiem pērk vienu odekoloniņu, man negribējās. Kad virtuvē viss sāka smirdēt pēc gāzes, es tomēr nolēmu aiziet pēc automāta kafijas uz blakus esošo bulkotavu, un risināt kafijas vārīšanas problēmas citreiz. Un vēl man ir plediņš, jo apkure joprojām nav pieslēgta, un šie padsmit grādi manā jaunajā karaļvalstī ir no sitajām trubām, kas ved pie kaimiņiem. Bet toties man būs ļoti labs galds. Eventuāli. Kad viņu sametinās, sazāģēs un saskrūvēs. Un šinī visā es turpinu nezvanīt dzīvokļa īpašniekam, jo man vēl nav ko viņam teikt. Ņemot vērā, ka viņš man arī nezvana, šķiet, ka viņam man arī ne. Bet nekas, kad man pieslēgs apkuri un signalizāciju, te parādīsies lielās tumbas, viss būs labi, un varēs zvanīt dzīvokļa īpašniekam.