Cik daudz laika man ir?

Savā vārdadienā sanāca nosvinēt arī trīs gadus un, kā izrādās, arī trīs mēnešus. Algoritmi man biežāk reklamē suņu rotaļlietas, kā rāda kaķu video. Dzīvoklis kļuvis par vietu, kur es strādāju, ēdu, pārģērbjos un mazgāju drēbes. Joprojām domāju par mājām, kurās būs kaut kas savs, kurās varēs nolikt savas tumbas, uzlikt lielāku ekrānu, kur nebūs kaimiņu, kuriem traucēs mana eksistence. Dažiem cilvēkiem paskaidroju, kāpēc es esmu pārtraucis viņus satikt, jo tā ir iekārtota pasaule un cilvēku attiecības. Vīkendā braukšu skābēt kāpostus, un augustā visdrīzāk braukšu uz Depeche Mode. Bet vēl šonedēļ aiziešu uz Denielu Slosu.

Nav nekādas pretestības, nekā mākslīga vai grūta notiekošajā, bet tāpat ir mazliet bail pazaudēt sevi. Mēģināju salīdzināt to, kā es jutos šī gada Burnā, ar to, kā es jūtos tagad. Un vai tas, kā es šogad jutos Rokfilmā, vispār ir relevanti? Pagājušajā vīkendā satiku Jēkabu, un teicu - jā, aizejam kaut kur kādu citu dienu, bet tagad es došos tālāk ar savu kompāniju, mēs šodien neiesim tusēt. Kā Alans Vats teica - you have it only to the extent that you can give it away. Un tas prasa laiku veltīt uzmanību katram, kuram man ir ko dot.