Piektdienas vakarā no viena velo tika nozagtas mazās piestrapojamās lampiņas. Savukārt man, visdrīzāk, kāds ir noņēmis strepu, ko es nesen nopirku, un kas turēja velo kāju, kas citādi braucot krita lejā. Es, protams, dzīvoju vietā, kur būtu jāpriecājas, ka mani regulāri neapzog, bet tās lampiņas, piemēram, tika nozagtas Rīgas centrā, un velo tur tika atstāts uz kādām divām stundām.

Un šis man liek domāt, kas kaiš tiem cilvēkiem? Mēs saviem auto uz stūres vairs neliekam pretaizdzīšanas ierīces, un caurmērā varam paļauties, ka neviens neaptīrīs netīšām neaizslēgt auto, uz brīdi atstātu nepieslēgtu velo, un vēl visādas "lielas" lietas. Bet kas ir šī mazā huiņa cilvēku prātos vai citās vietās, kas viņiem liek veikt šīs mazās preteklības? I mean, nu, pohuj, es nopirkšu to sīkumu vietā, kas maksās apmēram viena vai divu alus cenā, bet kāds ir tā kretīna ieguvums? Nu, pieņemsim, ka daļai sabiedrības arī visādu šādu knibuļu iegāde ir nepatīkams finansiāls trieciens, un viņi par to naudu varētu nedēļu ēst ātri vārāmās nūdeles, un viņi šādā veidā ir ieguvuši savam velo jaunus gadžetus. Bet kuram vajag 20 centimetrus garu strepu? Viņa vērtība ir brendā un retail cenā. Ne tu viņu īsti vari pārdot kādam, ne obligāti tev būs kaut kas tik specifisks, kur viņi pielietot. Kas liek izdarīt šo mazo preteklību, kurai nav īsta racionāla pamatojuma, bet noteikti iespēja iedirst nozagtās manta īpašnieka dvēselē uz brīdi. Tur kaut kāds dopamīna būsts notiek, kad cilvēks paņem to mazo sūdu?