Esmu Black Mirror ceturtajā sezonā, un neesmu drošs, ka atlikušajās sērijās būs tādas pērles, kā pirmajās divās. Bet bērnu un vecāku attieības filmās mani vispār diezgan trigerē pat par banālām tēmām. Es pieņemu, ka dzīvē tas gluži tā nenotiek, ka vecāku stulbie lēmumi ir acīmrezami stulbi jau pašā sākumā, citādi mēs te visi būtu super laimīgi bumbulīši.

Man kaut kā šķiet, ka teikt dažas lietas drīkst tikai draugi, and I don't use this word lightly. Piemēram, izteikt spriedumus par manām hipotētiskajām nākotnes attiecībām. Tur pat ne kuram katram draugam būtu ko teikt. Viss pārējais ir apmēram tajās pašās līnijās, kā rakstīt toksisku sūdu pie svešu cilvēku tvītiem. Protams, neviens random cilvēkiem neliedz, piemēram, rakstīt man komentārus tepat cibā, but at least have decency viņus nedzēst, lai būtu iespēja izvēlēties, vai uz tiem atbildēt, vai nē. Publisks viedoklis tomēr nav gluži tas pats, kas rakstīt nelūgtas privātas ziņas.

Bļeģ, kā man šis viss besī. Faking nedēļa miera tiešām ir ilgākais, uz ko es varu cerēt? And yes, I will bitch about it. I'm also a human.

UPD. Does it affect my work? Oh, yes, it does. Nu, fucking hell, I'm trying to put my life back on track, un nahui man šis ir vajadzīgs?