Šis nav stāsts par to, ka es biju kaut kā ierobežot. Mēs paši esam atbildīgi par to, ko mēs darām. Vai nedarām. Ja vien par ierobežojumu nesaucam dziļi ieaudzinātus sociālus konstruktus, bet arī tad ar visu palīdzību "no zāles" pašam vien ir jāpieliek piepūle. Bet ir diezgan daudz laika pavadīts pašizolācijā. Tā, savukārt, noved pie jušanās neadekvātam. Lūgt palīdzību ir svarīgi, bet to ir grūti izarīt, ja tu nezini, ko tieši lūgt. Un vai vispār vajag lūgt. It's fine, cilvēki ir vieni in the end.

Drošvien kaut kādā filozofiskā un kosmiskā izpratnē civlēki ir vieni in the end. Tīri praktisi at the end of the line ir citi, ar kuriem tu vari dalīties, kuri grib dalīties ar tevi. (Sveiciens visiem kapteiņiem acīmredzamajiem.) Var jau būt, ka ir pāragri spriest, un tas viss ir ilūzija, but it feels more and more natural. Drīzāk ir sajūta, ka I will soon run out of emotional space, un tas ir kaut kas pretējs izmisumam.

Not sure, ko es ar to gribēju teikt. Laikam jau to, ka viņiem bija taisnība - it gets easier. Bet varbūt to, ka ne visiem acīmredzamais ir acīmredzams. Jau atkal - zināt un zināt ir dažādas lietas. And if it helps anyone else - yes, it gets easier. I checked, it turns out to be true.

/ Un mazā klusā balstiņa - don't fuck it up this time. /

https://youtu.be/Ja9IUKElT5w