Mamma ir aizgājusi atvaļinājumā līdz rudenim (tā es bez mulsuma varētu apzīmēs savu šrinku), tāpēc es esmu atstāts viens savā nodabā. Varbūt tas liecina par to, ka es esmu sācis jūgties, bet es esmu iemācījies sarunāties ar savu (iekšējo) bērnu most of the time. Izņemot krīzes situācijas. Vakar, piemēram, mēs izdīlojām ar cepumu jautājumu. Pilngraudu, bet tomēr. Mēs apspriedāmies, izvērētējām plusus un mīnusus, apzinājāmies arī mūsu citas vēlmes, un atradām kompromisu.

Diezgan interesanti, kā šis lasās bez iekavu piezīmēm un konteksta.

Vispār runāšanās balsī ir par zemu novērtēta, un ne tikai savā nodabā. Varbūt among neurotypicals ir cits viedoklis, bet tas patiesībā ir šausmīgi cute, ja skaļi tiek pateikts - es šobrīd jūtos "x", jo notiek "y". Noteikti labāk, kā tad, kad stūrī sēž puffer fish ar indes adatām visos virzienos, un uz jautājumu, kas noticis, atbild - nekas.

Jā, un labrīt, un paldies manam mīļajam rajonam par bļaušanu sešos no rīta, un diskotēku šobrīd aiz loga. Es vakar vakarā kādu brīdi apsvēru likt agro modinātāju, bet tad nolēmu, ka gan jau kaut kā, un ļaušu organismam pašam pieņemt lēmumus pēc vakardienas treniņa. Bet mans rajons par mani rūpējas. Varēšu laicīgi visu sakravāt, novadīt rīta sapulču sēriju, un doties uz festivālu.