Es iepriekš nebiju piefiksējis, ka viena no dīvaini specifiskām lietām kas man piemīt, ir nespēja un nepatika atvadīties. Līdz šim likās, ka tas iekļaujas vispārējā neveiklumā komunicējot ar cilvēkiem, bet kopš reizes kad es atvadoties to pateicu skaļi, un man bija pozitīva pieredze ar to (turpmāk būšu uzmanīgs, un teikšu, ka pozitīva no manas perspektīvas), man ļoti aktīvi atmiņā sāk uzpeldēt visādas epizodes no pagātnes.

Most aware par šo neveiklumu es esmu ballītēs. Cilvēku ir daudz, un es īsti nevaru atvadīties ar katru. Es galvā sāku veidot sarakstus (ar kuru apskauties, kuram paspiest roku, kuram pateikt "čau", vai no kura neatvadīties vispār, ja viņš uzreiz nav ieraugāms), tad saprotu, ka sarakstu veidošana ir bulšits, un beigās pūļa virzienā raidu "attā visiem", un pazūdu. Pēc tam sevi var nenodarbināt ar jautājumu, vai kādam tava pazušana nav mazliet negaidīts pārsteigums. Gan jau, ka nav.

Īstas problēmas sākas ar atvadīšanos no kāda viena cilvēka. Kurā brīdī tu beidz runāt, un ko īsti tu tanī brīdī dari vai saki? Var pat cilvēku trīsreiz apskaut, bet tāpat kaut kādā brīdī būs tā vēl viena lieta, ko pateikt. Un vienmēr pienāk tas brīdis, kad jums katram ir jādodas citā virzienā, un šis ceļš no kopīga kļūst par individuālu, un šis brīdis man vienmēr šķiet neveikls. Vai tas ir iemesls, kāpēc cilvēki ir attiecībās? Ir daudz vieglāk sākt individuālo ceļu, un atdalīties no kāda, ja esat divatā. Arī atdalīties vienam no kāda pāra ir diezgan viegli. Šī gan ir joku dilemma. Lai vai kā, man atmiņā uzpeldēja gadījumi, kad cilvēks, no kura es atvadījos, ir jautājis, vai man ir bijis nepatīkami ar viņu pavadīt kopā laiku, spriežot pēc tā, kā es esmu atvadījies. Domāju, ka šādas epizodes vairs nevar pieskaitīt pie parasta neveikluma komunikācijā. Ja tā padomā, man ir diezgan tipiski, ka pēdējais "attā" lido pāri manai mugurai. Jā, un vēl "paldies par zemenēm" caur aizvērtām durvīm - totāli es. Tas vēl pie nosacījuma, ka es vispār atceros pateikt paldies par tām zemenēm.

Bet par situācijām, kas man nešķiet dīvainas: "Čau, es nu skriešu, man vēl uz veikalu jāpaspēj." Cilvēks pazūd savās darīšanās, un es jūtos mierīgs kā jūras līcis bezvējā.


/ Ir jau vēl atvadīšanās no vietām, lietām, bēres, kāzas, pārcelšanās uz dzīvi citur, izbeigtas attiecības, bet šī nav arī gluži Rīgas Laika sleja, lai nosegtu visus šos gadījumus. /